IEVADS
Katru gadu skolas vecumu sasniegušie bērni dodas uz skolu. Viņi uzsāk mācības l. klasē un ienāk jaunā sociālajā realitātē - skolā. Tajā ir skolotājs, mācības, disciplīna, savstarpējās attiecības u. c. ar skolu saistītas lietas un parādības. Visi bērni, iestājoties skolā, vēlas labi mācīties. Neviens nedomā, ka viņš būs nesekmīgs skolēns. Tomēr bērnu nevienmērīgā psihiskā attīstība ir cēlonis viņu atšķirīgajai gatavības pakāpei mācībām skolā. Skolas psihologa uzdevums ir kopīgi ar skolotājiem un vecākiem radīt labvēlīgus apstākļus katra skolēna attīstībai, nodrošinot individuālu pieeju katram bērnam. Skolotājam galvenā ir klases skolēnu nevienmērīgās sagatavotības problēma. Bērniem ir atšķirīgi mācību darbības ieradumi, viņi ir atšķirīgi sagatavoti skolai, dažādas ir viņu zināšanas un priekšstati par skolu, atšķirīga ir viņu motivācija. Šajos pirmajos mēnešos sāk veidoties bērna attiecību sistēma ar pasauli un pašam ar sevi, kā arī tās noturīgās savstarpējo attiecību formas ar vienaudžiem un pieaugušajiem, kas būtiski nosaka turpmāko mācīšanās sekmību, saskarsmes efektivitāti, personības pašrealizācijas iespējas skolas vidē.
Gatavība skolai – faktiski tā ir problēma visā pasaulē. Skandināvijas un Baltijas valstīs šī problēma ir kopīga, jo zinātniskās literatūras analīze rāda, ka šajās valstīs aktīvi pēta metodes, ar kurām varētu noteikt gatavības skolai pakāpes.
Runājot par intelektuālo gatavību, mūsdienu psiholoģiskie pētījumi rāda, ka dažādu demogrāfisko un kultūras atšķirību uzsvēršana ir tikusi pārspīlēta. Piemēram, pagātnē dzimumatšķirības intelektā bijušas ļoti pārspīlētas. Sievietes var veiksmīgi risināt tādus pašus uzdevumus, kādus risina vīrieši.Tikpat nepamatoti bijuši arī uzskati par to, ka intelekts visvairāk ir attīstīts Eiropas kultūras pārstāvjiem. Izrādās, ka šādi priekšstati bijuši izplatīti vēl šajā gadsimtā tikai tāpēc, ka pētnieki parasti izmantojuši uzdevumus, kas tika izveidoti tieši atbilstoši Eiropas kultūras pieejai un domāšanas formām.
Pirmie intelekta testi parādījās 20. gadsimta sākumā ar mērķi noteikt, kuri bērni skolā mācīsies labi, kuri nē. Testa rezultāts bija tikai summārais IQ rādītājs. Mūsdienās plaši izmanto Vekslera intelekta skalu. Tajā ir vairāki subtesti, kuri iedalīti divās kategorijās – verbālie un neverbālie.
Psihologu pētījumi rāda, ka mūsdienu informācijas tehnoloģiju laikmetā būtiskas izmaiņas abstraktās domāšanas virzienā visbiežāk bērniem sāk izpausties jau aptuveni deviņu gadu vecumā. Indivīdu intelektuālās attīstības temps ir atšķirīgs, un tas atkarīgs no psihes attīstību noteicošajām iespējām. Visi cilvēki nesasniedz vienādu intelekta līmeni. Tas atkarīgs gan no attīstības iespējām, gan iedzimtām individuālajām īpatnībām.
Katrs bērns nāk no savas ģimenes, tādēļ bērna izglītošanā svarīga loma ir ģimenes sniegtajam atbalstam, vecākiem piemītošās kultūras paraugam. Jaunāko klašu skolēns savā ģimenē vēlas redzēt abus vecākus, vecvecākus, brāļus un māsas, apliecinot vajadzību pēc ģimenes kā vienota veseluma.
Sākumskolas vecuma skolēnu psihiskās attīstības posms veidojas no 7. līdz 10. dzīves gadam, kas saistīts ar apmācību sākumskolā. Uzsākot mācības, bērni sastopas ar dažādām grūtībām. Citiem mācīties ir viegli, savukārt citiem - grūti. Līdz ar mācību uzsākšanu pakārtojas bērnu domāšanas darbība. Pirmklasnieki iepazīstas ar zīmēm, simboliem, nosacītiem apzīmējumiem u. c. Visas šīs darbības prasa spēju abstrahēt un vispārināt. Bērni mācās spriest un salīdzināt, analizēt un izdarīt secinājumus. Šajā vecumposmā notiek strauja prāta un intelekta attīstība. Tādēļ svarīgi ir izkopt mācību un speciālās prasmes un sākotnējās patstāvīgās prasmes atbilstoši prasībām, kuras būtiski ietekmē skolas gaitas jau pirmsskolā. Viena no galvenajām problēmām pirmsskolas sistēmā – sagtavošana nākamajam mācīšanās posmam.
Tā kā mans darbs ikdienā ir saistīts ar pirmo klašu skolēniem, esmu novērojusi, ka ir bērni, kuri nespēj apgūt paredzēto mācību vielu, nespēj mācību
darbā tikt līdzi saviem vienaudžiem, neprot veidot saskarsmi ar saviem klases biedriem, skolotājiem. Bērni nāk no dažādām ģimenēm, kurās ģimenes locekļu skaits ir dažāds, dažādas ir attiecības ģimenē. Divu vienādu bērnu, lai arī viņi nāk no vienas ģimenes, nekad nav bijis un nebūs. Katram ir savs temperaments, sava uztvere, savs, tikai viņam vien nepieciešamais mīlestības un uzmanības daudzums. Manuprāt nav arī tādu vecāku kuri visus savus bērnus mīl vienādi. Tas ir gluži dabiski, lai arī skan diezgan nežēlīgi. Prasības arī dažkārt ir atšķirīgas pret katru no bērna. Reizēm tās pret kādu var būt pārāk augstas, pret citu – zemas. Tādēļ vēlos pētīt, vai intelektuālā gatavība skolai ir saistīta ar bērnu dzimšanas secību ģimenē un attiecībām ģimenē, jo manuprāt, ja bērns nav sagatavots skolai un skolā ir nesekmīgs, nereti arī vecāku attieksme pret bērnu mainās un arī pats bērns sevi sāk uztvert kā neveiksminieku.
…
