Termins „ekoloģija„ (gr. oikos - māja, paslēptuve, logos-mācība, zinātne ) lietots jau pagājušā gadsimta pirmajā pusē. Uzskata, ka zinātnē to ieviesis vācu zoologs E.Heķelis (1834-1919 ), kas 1886. gadā publicētajā darbā „ Organismu vispārīgā morfoloģija” terminu „ekoloģija” lieto plaši un viennozīmīgi. E.Heķeļa izpratnē ekoloģija ir bioloģiska zinātne par dzīvo organismu un vides attiecībām.[5;15]
Ūdens fizikālās, ķīmiskās un hidroloģiskās īpašības nosaka hidrosfēras piemērotību dzīvības norisēm.
Jebkurš organisms, arī cilvēks attiecībā pret vidi veic divējādu darbību:
paņem no vides savu dzīvības procesu nodrošināšanai nepieciešamos resursus;
izdala vidē savas darbības produktus.
Līdz ar to arī virszemes ūdeņus var aplūkot šādos savstarpēji cieši saistītos aspektos:
vide kā resurss;
vide kā atkritumu recipients (saņēmējs);
vide kā ekosistēma (organismu dzīves vieta).
Kā resursu izmanto ūdeni no ūdens baseina ar noteiktu ūdens vides kvalitāti. Ūdens izmantošanas iespējas nosaka dažādi normatīvi – kvalitātes kritēriji, kas parasti katram konkrētajam izmantošanas veidam ir savādāki. Jo tālāk dabas ūdeņu kvalitātes rādītāji no izmantošanas normatīviem, jo vairāk pūļu un līdzekļu jāiegulda šo ūdeņu sagatavošanā izmantošanai, piemēram, dzeramā ūdens sagatavošanai. Piesārņojums pasliktina kā resursu kvalitāti, tā arī degradē ūdens vidi kā ekosistēmu, izmainot sākotnējos ūdens organismu (hidrobiontu) dzīves apstākļus. Vides degradēšanās process tātad ir tās kvalitātes pasliktināšanās, kas vispirms ietekmē dzīvos organismus – pirms ir konstatējamas būtiskas ūdens ķīmiskās kvalitātes izmaiņas. Un tas ir ļoti svarīgi, lai savlaicīgi konstatētu vides degradēšanās procesus un veiktu pasākumus tās kvalitātes uzlabošanai. Spēkā ir arī apgrieztā likumsakarība – veicot ūdensbaseinu kvalitātes uzlabošanas pasākumus, vispirms konstatē ūdens ķīmiskās kvalitātes uzlabošanos, bet par šo pasākumu stabilu un neatgriezenisku efektivitāti liecina tikai bioloģiskās kvalitātes paaugstināšanās – biocenozes atjaunošanās.
Darba mērķis ir iepazīties ar Daugavas baseina Virszemes ūdensobjekta „Vidusdaugavas” ekoloģisko stāvokli un Daugavas hidroelektrostaciju kaskādes, kas ir neatņemama šī virszemes ūdensobjekta sastāvdaļa, ietekmi uz to.
Lai sasniegtu mērķi ir izvirzīti šādi uzdevumi:
1. Iepazīties ar Eiropas Savienības un Latvijas likumdošanu ūdens politikā un saskaņā ar to izstrādāto Ekoloģiskās kvalitātes klasifikāciju.
2. Iepazīties Virszemes ūdens objektu „Vidusdaugava” :
tā vispārējo un hidroloģisko raksturojumu,
antropogēno slodzi un izkliedētā piesārņojuma punktiem un to ietekmi uz Daugavu;
virszemes ūdeņu ekoloģisko kvalitāti.
3.Analizēt Daugavas hidroelektrostaciju kaskādes ietekmi uz Daugavas ekosistēmu.
Darbā izmantotas metodes: grafiskā, izmantota pētnieciskā bāze ir normatīvi tiesiskie dokumenti, ES direktīvas, zinātniskā literatūra un periodika.
Darbs sastāv no četrām nodaļām. Pirmajā nodaļā ir aplūkota Latvijas un Eiropas Savienības likumdošana ūdens aizsardzības politikas jomā. Darba otrajā nodaļā aprakstītas ūdens ekoloģiskās klases, pēc kurām nosaka ūdens vispārējo ekoloģisko stāvokli. Darba trešajā nodaļā ir pētīts Virszemes ūdensobjekts „Vidusdaugava”, tā hidroloģiskais raksturojums, antropogēnā slodze un tās ietekme uz Daugavu posmā no Rīgas HES līdz Jēkabpilij, un virszemes ūdeņu ekoloģiskā kvalitāte. Ceturtajā nodaļā izvērtēta Daugavas hidroelektrostaciju kaskādes (Rīgas HES, Ķeguma HES un Pļaviņu HES) ietekme uz Daugavas ekoloģisko stāvokli. Rakstot darbu ir izdarīti secinājumi un izteiktas rekomendācijas.…
