Brīvība ir viens no augstākajiem cilvēka mērķiem, kura labā daudzi ir gatavi ciest un pat atdot dzīvību. Brīvība ir katra cilvēka laimes nosacījums, jo tikai būdams brīvs, cilvēks var attīstīties, veidoties un apzināties sevi kā individualitāti. Tāpēc brīvības problemātika dažādos kontekstos no antīkā laikmeta līdz pat mūsdienām ne mirkli nav zaudējusi savu aktualitāti. E. Fromms uzskata, ka brīvība ir cilvēka dabas neatņemams atribūts1, bet K. Jaspersam brīvība ir cilvēka būtība2. Neviens nešaubās par to, ka cilvēka dabā ir tiekties uz brīvību. Bet viedokļi par to, kas ir brīvība, mēdz dalīties. Tāpēc, lai izvairītos no jēdzieniskām nesaskaņām, ir jānošķir ārējā un iekšējā brīvība. Ārējā brīvība attiecas uz iespēju izvēlēties rīcību, nesastopot ārējus ierobežojumus. Ārējie ierobežojumi ir jāsaprot kā no paša cilvēka neatkarīgi apstākļi, kas rada ierobežojumus izvēlētās rīcības realizācijai. Tātad ārējo brīvību cilvēks var iegūt, vienīgi novēršot visus aizliegumus un ierobežojumus, kas ierobežo viņa brīvo dabu. Bet tas ir ļoti problemātiski, jo, lai arī cilvēks var pārvarēt, zināmu daudzumu ierobežojumu, to vietā vienmēr nāks citi. Tāpēc Epiktētam vienīgā patiesā brīvība ir cilvēka iekšējā brīvība. Iekšējā brīvība ir spēja patstāvīgi domāt, pieņemt lēmumus, apzināties sevi kā domājošu būtni un savas darbības subjektu. Iekšējās brīvības vienīgais kungs un pavēlnieks ir pats cilvēks, un nevienam citam nav varas ierobežot to.3 Tāpēc iekšējā brīvība pastāv neatkarīgi no ārējās brīvības.
Bet, lai arī iekšējā brīvība ir pieejama ikvienam, tās izmantošana nav kaut kas pašsaprotams. Epiktēta skatījumā iekšējā brīvība ir sasniedzama, vien iedziļinoties pasaules norisēs un sevī. Pirmais solis uz iekšējo brīvību4 ir savas ārējās nebrīves apzināšanās, kam seko pašdisciplinēšanās un vingrināšanās dažādu iekāru un kaislību pārvarēšanā.…
