Civiltiesiskās atbildības piemērošanas problēmas lietās par valsts pārkāpumiem kriminālprocesuālajās tiesībās

Latvijas Republikas Satversme1 atzīst un aizsargā cilvēka pamattiesības, kuras atbilst vispāratzītiem starptautisko tiesību principiem un normām. Svarīgākās cilvēka tiesības ir tiesības uz brīvību un neaizskaramību, tiesības uz goda un cieņas aizsardzību, uz privātās dzīves, mājokļa un korespondences neaizskaramību, brīvās pārvietošanas tiesības un tiesības uz īpašumu2. Cilvēktiesību aizsardzība kā viena no tiesiskas valsts svarīgākajām garantijām nosaka valsts pienākumu nodrošināt efektīvu aizsardzību ikvienam, kura tiesības tiek pārkāptas.
Realizējot valsts tiesībsargājošo funkciju, un konkrēti cīņu pret noziedzību, tiesībsargājošās institūcijas nereti paši pieņem nepamatotus vai prettiesiskus lēmumus vai rīcību, kā rezultātā indivīdam nodarot materiālus zaudējumus, personisku un morālu kaitējumu. Ne vienmēr tiek nodrošināta izmeklēšanas objektivitāte vai uzrādāmo apsūdzību pierādījumu bāzes drošums. Kā rezultāts, palielinās nepamatoti saukto pie kriminālatbildības personu skaits. Vēl vairāk ir to notiesājošo spriedumu skaits, kurus atceļ kasācijas vai uzraudzības instancēs, izbeidz krimināllietas vai nospied attaisnojoši pirmās instances tiesās. Izdodot nelikumīgus kriminālprocesuālus aktus tiek nodarīts kaitējums mantisko un nemantisko attiecību sfērā, un proti, likumisko ienākumu nesaņemšana, pensijas un pabalstu izmaksas apstādināšana, īpašuma konfiskācija, izdevumi veselības rehabilitācijai, atlaišana no darba, darba stāža pārtraukšana, morālā kaitējuma nodarīšana utt. Veicot kriminālprocesuālas darbības (kratīšana, izņemšana, utt.) ne tikai fiziskām, bet arī juridiskām personām var tikt nodarīts kaitējums, piemēram, zaudējumi, kurus cieš līgumisko saistību neizpildes gadījumā, ieplānotās peļņas negūšana, īpašuma bojājumi, lietišķās reputācijas zaudēšana un citu veidu zaudējumi. …