Darbs ir viena no cilvēka mērķtiecīgajām aktivitātēm, kas nodrošina materiālo un garīgo labumu iegūšanu un nodrošina viņu ar iztikas līdzekļiem, rada pamatu pašrealizācijai un sociāliem kontaktiem, sekmējot valsts kopējo attīstību. Ikviens sabiedriski aktīvs valsts iedzīvotājs dzīves laikā lielākā vai mazākā mērā ar to ir saistīts. Galvenās vērtības, kas kalpo cilvēku mantisko un garīgo vajadzību apmierināšanai, ir radītas ar cilvēku darbu. Darba dalīšanas apstākļos cilvēka darbs parādās tirgū kā prece, par tā veikšanu tiek slēgti līgumi.
Mūsdienu darba tirgus straujā attīstība izvirza arvien augstākas prasības indivīdam, lai saglabātu konkurētspēju darba tirgū.
Lokālo Darba tiesību loma un nozīme darba attiecību regulējumā mainās atkarībā no sabiedrības ekonomiskās un sociālās dzīves izmaiņām. Šobrīd Latvija ir pārgājusi uz brīvā tirgus attiecībām, kur valsts varai nav tik liela ietekme uz darba devēja un darbinieka attiecībām. Tāpēc sekmīgs darba tiesisko attiecību regulējums ir būtisks elements sabiedrības sociālās labklājības nodrošināšanā. Darba attiecībās arvien nozīmīgākas kļūst iekšējās (lokālās) darba tiesību normas, jo valsts kā likumdevējs nav spējīgs iejusties katra darba tiesību subjekta lomā. Katram no iepriekš minētajiem subjektiem ir sava darbības specifika. Ja valsts kā likumdevējs neveicinās iekšējo tiesību normu izdošanu, tad tiktu paralizēta valsts ekonomiskā attīstība. Tāpēc valsts atļauj publisko tiesību subjektam izdot iekšējās tiesību normas, kuru mērķis ir noteikt savas vai sev padotas institūcijas iekšējās darbības kārtību vai izskaidrot kāda ārēja normatīva akta piemērošanas kārtību savā darbības jomā. Lokālajiem tiesību avotiem darba attiecībās adresāts ir darba devējs un darbinieks.
2007.gada 17.decembrī tika pieņemts Lisabonas līgums. Līgumā uzsvērts, ka Savienības mērķis ir veicināt mieru, stiprināt savas vērtības un tautas labklājību, izveidot iekšējo tirgu. Savukārt, Savienības darbība ir vērsta uz to, lai panāktu stabilu Eiropas attīstību, kuras pamatā ir līdzsvarota ekonomiskā izaugsme. Tāpat arī līgumā ir noteikts:
1) Eiropas Savienības Pamattiesību Hartā ietvertās pamattiesības turpmāk darbosies kā pamattiesību principi.
2) Savienība pievienojas Eiropas Cilvēktiesību un Pamatbrīvību Aizsardzības Konvencija.1
Latvijas pievienošanās Eiropas Savienībai ikvienai fiziskajai un juridiskai personai Latvijā noteica jaunas tiesības un pienākumus, un nu jau ilgāku laiku varam vērot Eiropas Savienības tiesību ieviešanu mūsu ikdienā. Materiālo tiesību ziņā Latvijai ir saistošs viss milzīgais Eiropas Savienības tiesību kopums, ko apzīmē ar acquis communautaire, bet procesuālā ziņā Latvijas tiesas ir ieguvušas jaunas iespējas piemērot Eiropas Saienības tiesības.
Tiesības uz darbu ar visām no tām izrietošām tiesībām ietver sevī vienu no galvenajām cilvēkam piemītošajām sociāli ekonomiskajām vajadzībām. Turklāt darba rezultātā tiek nodrošināta aktīva sociālo, ekonomisko un citu procesu norise sabiedrībā. Tādējādi darba tiesisko attiecību regulējumam Latvijas un starptautiskajos normatīvajos aktos ir īpaša loma.
Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas 23.panta 1.daļā ir noteikts, ka katram cilvēkam ir tiesības uz darbu, uz brīvu darba izvēli, uz taisnīgiem un labvēlīgiem darba apstākļiem un uz aizsardzību pret bezdarbu.2 Eiropas Socilās hartas 1.panta 2.daļa paredz, ka Eiropas Savienības valstis apņemas efektīvi aizstāvēt strādājošā tiesības pelnīt savu iztiku ar brīvi izvēlētās nodarbšanās palīdzību.3 Latvijas Republikas Satversmes 106. pantā ir garantētas ikviena tiesības izvēlēties nodarbošanos un darbavietu atbilstoši savām spējām un kvalifikācijai.4
Ikvienam cilvēkam ir jāzina savas tiesības un jāapzinās savus pienākumus, neatkarīgi no tā, kādās tiesiskajās attiecībās viņš atrodas. Arī darba tiesiskajās attiecībās, abām darba līguma slēdzēja pusēm, gan darba devējam, gan darbiniekam, ir svarīgi zināt savas tiesības un pienākumus - savu interešu aizsardzības nolūkos. Darba tiesisko attiecību nodibināšanas un turpmākās realizēšanas, kā arī to izbeigšanas procesā veidojas dažādas situācijas, kuru risinājumā vienmēr jāpatur vērā galvenais darba tiesisko attiecību regulējošais princips – juridiski pareizs, uz vienlīdzības pamata balstīts darba līgums un tam sekojošie darba devēja rīkojumi, izslēdz darba strīdu rašanās iespējas.
Maģistra darba pētījuma objekts – Latvijas Republikas normatīvajos aktos, kā arī citos starptautiskajos dokumentos un tiesību noteikumos paredzēto normu pareiza piemērošana darba līguma uzteikšanas procesā.
Mērķa sasniegšanai autore izvirzīja sekojošus uzdevumus:
1)izpētīt un analizēt jēdziena ,,uzteikums” būtību un regulējumu Latvijā un starptautiskajos tiesību aktos;
2)izpētīt un analizēt darbinieka un darba devēja uzteikumu tiesiskus pamatus;
3)izpētīt un analizēt darbinieku tiesības uz aizsardzību darba devēja uzteikuma gadījumā.
Hipotēze - darba līguma uzteikums gan faktiski, gan juridiski ir viens no galvenajiem darba tiesisko attiecību izbeigšanās pamatiem un vienīgi juridiski pareizs darba tiesisko attiecību izbeigšanas process izslēdz darba strīdu rašanās, tiesāšanos, apstrīdamu lēmumu pieņemšanu, savstarpējus apvainojumus un nesaprašanos.
Autore darbā izmanto loģiski – juridisko, analītisko, salīdzinošo, gramatisko un vēsturisko izpētes metodi.
Maģistra darbs tika izstrādāts balstoties uz spēkā esošajām Latvijas Republikas, kā arī starptautisku darba tiesiskās attiecības regulējošajām normām, papildinot tās ar juridiskajā literatūrā atrodamiem skaidrojumiem un attiecīgiem tiesu prakses piemēriem. Protams, darbs nav iedomājams bez normatīvo aktu un juridiskās prakses analīzes.…
