IEVADS
Darījumu noslēgšanas uzlabošanas potenciāls, ko var piedāvāt Elektroniskais paraksts (turpmāk tekstā E - paraksts) ir pievērsis uzņēmēju un valdību uzmanību visā pasaulē. Arī Latvijā 2002.gada oktobrī Saeima pieņēma un 2003.gada 1.janvārī Valsts prezidente izsludināja likumu “Par Elektroniskajiem dokumentiem”, (turpmāk tekstā E – dokumentu likums), kas spēkā stāsies 2004. gada 1. janvārī.
Neskatoties uz vispārēju entuziasmu, vairāk vai mazāk pilnīgi izstrādātu likumdošanu un tehnoloģisko nodrošinājumu E - paraksta jomā, sabiedrība pasaulē pagaidām nav uzsākusi aktīvi lietot E - parakstu ikdienā.
Līdz šim izstrādājot E - parakstu pielietošanas principus, vairākumā pasaules valstu tika mēģināts izveidot drošu E - paraksta tehnoloģiju, kas ietvertu gan parakstīšanas iespēju, gan arī iespēju dokumenta saņēmējam būt pārliecinātam par paraksta un dokumenta autentiskumu. Jāuzsver, ka E -paraksta drošību var iegūt pielietojot arī citus paņēmienus, kā, piemēram, paraksta elektroniska apliecināšana pie notāra .
Turpretim lielākajā daļā ar E - parakstu saistīto normatīvo aktu pasaulē vai nu neatrunā notāru saistību ar tiem vispār, vai nu atļauj notariāli apliecināt E - parakstu, bet nenorāda kārtību, kādā tas ir izdarāms. Saistībā ar iepriekš minēto jāuzsver fakts, ka arī Eiropas Savienības (turpmāk tekstā ES), elektroniskā paraksta Direktīva 1999/93/EC (turpmāk tekstā Direktīva), attiecībā uz E - darījumu notariālo apliecinājumu nedod nekādu skaidrojumu, tāpēc pagaidām ir sarežģīti runāt par šīs funkcijas ieviešanu Eiropas Savienības valstu praksē un arī Latvijā. Bet, to kā šis jautājums tiek izprasts un pielietots ASV un nākotnē iespējams tiks ieviests arī Latvijas praksē, tiks apskatīts darba piektajā nodaļā.
Tomēr speciālisti Amerikas Savienotajās Valstīs (turpmāk tekstā ASV) uzskata, ka vispārēja E - paraksta izmantošana ir tikai laika jautājums. Piemēram, Digital Signature Trust, kas ir viens no sertifikācijas pakalpojumu sniedzējiem E - paraksta jomā ASV, pārstāvis E - parakstu pielīdzina kredītkartēm: “Kredītkaršu pirmsākumos, tās izsniedza tikai nedaudzas bankas un tām nepiemita plaša pielietojuma iespējas. Tomēr, kad VISA sāka izsniegt savas kredītkartes, tās nodrošināja augstu pielietojamības pakāpi un ieguva popularitāti.” Līdzīgs attīstības scenārijs visdrīzāk sagaidāms arī E -paraksta jomā. Turklāt jāņem vērā, ka visvienkāršākie E - paraksti jau pašlaik tiek vispārēji izmantoti, piemēram, produkta iegāde vai pakalpojuma izmantošana internetā, vai maksāšana ar kredītkarti. E - paraksta ieviešana praksē pagaidām nav plaši praktizēta darījumos, kuri saistīti ar būtiskiem finansu līdzekļiem , piemēram, kreditēšana, nekustamo īpašumu pārdošana, un tamlīdzīgi.
Paraksta īstuma apliecināšanas pamats tradicionālajā likumdošanas izpratnē ir darījumā iesaistītās personas individuāls apmeklējums pie notāra, kas notāram ļauj ne tikai apliecināt paraksta īstumu, bet arī pārbaudīt parakstītāja identitāti, tiesībspēju un rīcībspēju, un konstatēt tā brīvo gribu, bez viltus, maldības un spaidiem, apliecinot darījuma dalībnieku patieso gribu.
Jāņem vērā, ka attīstoties elektroniskajai komercijai (turpmāk tekstā E -komercija), pasaules valstu pūliņi ieviest E - paraksta likumdošanu dažos gadījumos nonāk pretrunā ar likumdošanas un biznesa, jeb publiskās ticamības principu, kas izstrādājies ilgstošā laika periodā un ir vispārpieņemts, proti, ka dokumenta parakstītājam personiski jāapliecina savs paraksta īstums pie uzticamas trešās personas – notāra. Nenoliedzami, ka iespēja apliecināt E - parakstu pie notāra, tādejādi nodrošinot tā autentiskumu, visdrīzāk būtu viens no faktoriem, kas veicinātu E – paraksta pielietošanas tehnoloģiju attīstību, jo ir ļoti grūti ir uzticēties tikai E - paraksta tehnoloģiskajam nodrošinājumam. Savukārt notāram būtu jāseko līdzi jaunāko tehnoloģiju attīstībai un to izmantošanai praksē, kas nodrošinātu droša E - paraksta notariālu apliecināšanu, un nākotnē iespējams būtu notāra panākumu zelta atslēga.
…
