Gandrīz katrā ģimenē aug vismaz viens vai vairāki bērni, un vecāku pienākums gan pēc likuma, gan arī tīri cilvēciski ir rūpes par savu atvasi. Tās ir rūpes par bērna ikdienas vajadzībām, par viņa normālu fizisku un garīgu attīstību. Bērns no saviem vecākiem ir atkarīgs, viņš mums uzticas, un mēs esam par viņu atbildīgi.
Bet ko mēs ikdienā varam novērot lielā daļā ģimeņu? Vecāki ir aizņemti. Tiem ir jāpelna iztika, jāveido savs bizness, karjera. Tas, protams, ir vajadzīgs, bet viņiem vairs nav laika ne sev, ne arī bērniem. Nav laika uzklausīt savu bērnu, nav laika apjautāties, par viņa ikdienu, problēmām, draugiem, nodarbēm, domām un jūtām. Vecāki nezina, ko bērns dara, kad atnāk mājās no skolas, vai viņš līdz skolai vispār ir aizgājis. Vecākiem nav laika atpūtai kopā ar savu bērnu, ar ģimeni. Jā, protams, materiālā ziņā bērnam nekā netrūkst, bet kā ar dvēseli, ar bērna garīgām vajadzībām, ar sapratni, uzklausīšanu, ar tik ļoti gaidītajiem vārdiem “es tevi mīlu”, “tu esi vienreizējs”? Kas gan notiek ar šādu savā vaļā atstātu bērnu? Ikviens mēs alkstam pēc piederības un uzmanības, arī bērni.
Mūsdienās vardarbība ir ļoti izplatīta gan Latvijā, gan arī citur pasaulē. Par to tiek plaši runāts gan avīzēs un žurnālos, gan arī televīzijā. Vardarbība ir sociāla problēma un tās pētīšanā ir iesaistīti gan psihologi un fiziologi, gan arī sociologi. Vardarbība ir arī sabiedrības veselības jautājums.
Runājot par vardarbību ģimenē, nevar nerunāt par sabiedrības attieksmi un katra tās locekļa atbildību. Mēs dzīvojam stereotipu pārpilnā pasaulē. Ļoti daudzi joprojām uzskata, ka tas, kas notiek ģimenē, ir tikai ģimenes lieta un to nevajag “nest uz āru”. Sievas un bērnu lamāšana un regulāra iekaustīšana ir ģimenes lieta, ja vien tas, protams, netraucē kaimiņu miegu. Savu meitu un pameitu, māsu un pusmāsu, mazmeitu un māsīcu seksuāla izmantošana ir ģimenes lieta, jo taču no malas neviens necieš. Skumjākais ir tas, ka šāds viedoklis ir arī daļai “vecā kaluma padomju skolu izgājušo” atbildīgo iestāžu darbiniekiem.
Pārmaiņu laiks, kas ir bijis Latvijā pagājušā gadsimta 90-to gadu sākumā, spēcīgi ietekmējis sabiedrību un, protams, arī ģimeni. Lielāka sociālā spriedze, konkurence darba tirgū, vairāku vērtību (garīgums, reliģija, ētika, morāle, attiecības) nozīmes izmaiņas noteikti atstājušas iespaidu uz bērnu, kas aug ģimenē, kur vecāki ir audzināti pilnīgi citādi.
Tūkstoš bērnu gadā tiek izņemti no ģimenes vardarbības dēļ. Latvijā vidēji ir deviņi tūkstoši ģimeņu, kurās netiek pietiekami nodrošināta bērnu aprūpe. Šajās ģimenēs aug vairāk nekā 17 000 bērnu, kuri ikdienā savās mājās saskaras ar vardarbību, netiek pienācīgi apģērbti un pabaroti. Vardarbība nav tikai piekaušana, bet arī apsaukāšana, bērna noniecināšana, nepabarošana un palīdzības nesniegšana slimības gadījumā.
Pētījuma objekts – emocionālā vardarbība.
Pētījuma priekšmets – sociālā rehabilitētāja darbs ar bērniem emocionālās vardarbības sfērā.
Darba mērķis: izpētīt jēdzienu „emocionālā vardarbība” un iegūt informāciju par reālo situāciju par emocionālo vardarbību pret bērniem Latvijā. …
