-
Fotogrāfija un glezniecība
Nr. | Название главы | Стр. |
Ievads | 4 | |
1. | Teorētiskā daļa | 6 |
1.1. | Mākslas jēdziens | 6 |
1.1.1. | Mākslas definēšanas iespējamība | 6 |
1.1.2. | Filozofa Vitgenšteina teorija mākslas jēdziena definēšanai | 9 |
1.1.3. | Mākslas darba nozīmes identificēšana pēc Artūra Kolemana Danto teorijas | 12 |
1.1.4. | Tehniskās pavairošanas nozīme mākslā | 14 |
1.2. | Attiecības starp fotografiju un glēzniecību | 16 |
1.2.1. | Fotogrāfijas nozīme mūsdienu mākslā | 16 |
1.2.2. | Fotogrāfijas saistība ar citiem mākslas veidiem | 19 |
1.2.3. | Savstarpējo attiecību vēsture glezniecībā un fotogrāfijā | 20 |
1.2.5. | Fotogrāfijas kā mākslas veida specifika | 26 |
1.2.6. | Olgas Sviblovas uzskats par fotogrāfijas kā mediju resursu specifiku | 32 |
2. | Praktiskā daļa | 35 |
2.1. | Praktiskā darba idejas izstrāde un risinājums | 35 |
Secinājumi | 38 | |
Literatūras saraksts | 40 |
Tradicionāli estētikā jēdziens „māksla” ir saistīts ar „skaistā”, „gaumes” jēdzieniem, to nozīmi, kas tiek definēti, balstoties uz to, ko skatītājs redz mākslas objektā, tātad uz jutekliskām īpašībām. Taču modernisma laikmetā pirmo reizi tiek apšaubītas tradicionālās estētikas kategorijas, līdz ar to tiek apšaubīti, noraidīti iesakņojušies pieņēmumi par mākslas raksturu. Māksla kļūst radikāli atšķirīga, tā par savu uzdevumu vairs neuzskata attēlot, imitēt apkārtējo, redzamo pasauli, bet tiecas atklāt „augstāku” patiesību, kas tiek saprasta kā transcendentāla, pārjutekliska. Mākslas darbs tiek saistīts ar abstraktām, nejutekliskām īpašībām. Tā kā māksla bija kļuvusi tik atšķirīga, tad tas radīja visai mulsinošu situāciju, kas vai kliedza pēc skaidras definīcijas, kas „saliktu visu pa plauktiņiem”, kas ļautu identificēt, atpazīt mākslu no „nemākslas”. Likumsakarīgi, šāda veida definīcijas, kas strikti iezīmēja mākslas robežas, radās pie tam visai daudz, kas, mainoties dominējošajam mākslas stilam (piemēram, ekspresionisms, kubisms,u.c.), nomainīja viena otru, jeb cieta sakāvi. 1950-os gados filosofijā rodas ideja, ka mākslu nav iespējams definēt. Filosofi, kas attīstīja šo ideju, kas balstījās uz Vitgenšteina ģimenes līdzības metodi (Vitgenšteins, 1997:255). Vitgenšteins piedāvā metodi, kā atpazīt lietas pēc līdzības principa, nevis pēc definīcijas. Mēs atpazīstam grāmatas, lai cik dažādi tās arī neizskatītos, mēs atpazīstam suņus, neskatoties uz to, ka ir neskaitāmi daudz dažādu suņu sugu. Vitgenšteins uz mākslas vēsturi raugās kā uz milzīgu ciltskoku, kuram ir daudz dažādi atzari, kas viens ar otru tomēr ir nesaraujami saistīti. 1990-to gadu beigās mākslas filosofs Noels Kerols uzdod jautājumu, kāpēc Vitgenšteina sekotāji bija tik pārliecināti, ka nav iespējams turēties pie loģikas pamatiem, pie definīcijas attiecībā uz mākslu? (Carroll,1999: 273).
Atbilde rodama Vitgenšteina sekotāja Morisa Veica darbā „Teorijas loma estētikā”, kur viņš runā par mākslu kā par atklātu struktūru, kas ir atvērta jaunajam, mainīgajam. Jebkura definīcija nospraustu robežas mākslas jēdzienam. Tas nebūt nenozīmē, ka mākslai vienmēr būtu jābūt ekspansīvai, inovatīvai, oriģinālai, bet tai ir jābūt gatavai pieņemt jauno, citādo, tai ir jābūt atvērtai, fleksiblai. Līdz ar to konkrēta mākslas definīcija, kas noteiktu nepieciešamos priekšnosacījumus, kādai tai ir jābūt, nav iespējama. Veics uzskata, ka līdzšinējo domātāju lielākā kļūda ir tā, ka tie mākslas jēdzienu ir uztvēruši kā noslēgtu. …
Mēs esam aculiecinieki laikam, kad digitālās tehnoloģijas palielina savu ietekmi uz dzīves sferām, kā arī uz mākslas pasauli.Mūsdienu tehnoloģiju ietekme aizsākās ne vakar, bet pēc vēsturiskiem mēriem var teikt, ka mēs atrodamies šī procesa pašā epicentrā. Mākslinieciskā pasaule transformējas tik lielā ātrumā, ka apkārtējā daudzveidībā ir sarežģīti neapmaldīties.Pasaulē jau kopš pašiem fotogrāfijas pirmsākumiem līdz pat šai dienai nemitīgi turpinās strīdi, vai fotogrāfija var tikt uzskatīta par patstāvīgu mākslas veidu, kurā darbus var izvērtēt tieši kā autora darbus nevis tehnisku līdzekļu fiksētas realitātes konstatācijas. Lielākā daļa filosofu un mākslas pētnieku nonāk pie kopēja secinājuma, ka fotogrāfijā izņemot konstatāciju var eksistet arī spontāna un neatkārtojama estētika, un turklāt vienmēr ir eksistējuši veidi kā izmainīt un kontrolēt gala fotouzņēmumu, lai iegūtu subjektīvu nokrāsu, īpaši līdz ar mūsdienu digitālās attēla apstrādes parādīšanos. Un droši vien galvenais arguments, ka ja ir spējīgs piesaistīt uzmanību kā daiļdarbs un iedvesmot skatītāju, tā kā to nevarētu paveikt pats fotogrāfēšanas objekts, tad tas ir stiprākais pieradījums tam, ka fotogrāfija ir māksla. Dažādu avotu analīzes rezultātā autors ir saskāries ar lielu slavenu mākslinieku vārdu skaitu , gan latviešu , gan arī cittautu, kas kaut arī nestrādaja tieši tādā pašā tehnikā, kas tika izvēlēta šim maģistra darbam, tomēr to darbi stipri iedvesmoja autoru radošajā procesā. Piemēram, Borisa Bērziņa “Sienas”, fonu detaļas Felicitas Pauļukas gleznās, Marka Rotko un Pjēra Sulaža audekli, kā arī kopējais Sāras Mun fotogrāfiju noskaņojums. Turklāt tika atklāti autori, kas darbojas līdzīgā tehnikā kā maģistra darba autors, kas palīdzēja autoram konkrētāk pašidentificēties.
- Daugavpils izaugsmes faktori 19.gadsimtā
- Fotogrāfija un glezniecība
- Vides teātris: teorija un prakse
-
Ты можешь добавить любую работу в список пожеланий. Круто!Kurzemes kultūrvēsturiskās īpatnības, to iesaiste tūrisma produktā
Дипломная для университета60
Оцененный! -
Krāslavas rajona katoļu baznīcu sakrāla glezniecība
Дипломная для университета43
-
Austrumlatvijas reģionālā daudzfunkcionālā centra Rēzeknē stratēģiskais plāns
Дипломная для университета81
-
Ļaundara tēla konstrukcija dokumentālajās un spēlfilmās par mākslas darbu zādzībām: karnevalizācijas aspekts
Дипломная для университета59
-
Arheoloģijas zinātnes attīstība Latvijas teritorijā 19.gadsimtā
Дипломная для университета66