Secinājumi
Griba dod cilvēkam varu pār sevi, un tas ir personības brīvības nosacījums. Bez gribas skaistie, labie nodomi paliek par sapņiem, jaukiem vēlējumiem (Milts, 1985, 145).
Cilvēkam ir piešķirta griba, lai viņš varētu dzīvot apzināti un brīvi. Audzināt cilvēka gribas neatlaidību un izturību nozīmē ne tik daudz vērsties tieši uz pašu gribu, bet sagādāt bērnam labvēlīgus audzināšanas apstākļus, un ievirzīt dzīvi tā, lai tā atstātu labvēlīgu iespaidu uz cilvēka gribu.
Apkopojot bakalaura darba izstrādes laikā gūtās atziņas, salīdzinot un analizējot zinātnieku uzskatus par gribu, kā arī veicot pētījumu pirmsskolā, autorei ir pamats secināt, ka:
1) Griba ir psihisku norišu kopums, bez kura nav iespējama harmoniskas personības veidošanās, jo personības veselumu veido trīs līdzsvarotu komponentu kopums – prāts, jūtas, griba. Filosofu atziņās atklājas, ka personības individualitāti var pilnveidot, realizējot savu gribu, bez tam katrs cilvēks ir unikāls, spējīgs veidot sevi un savu dzīvi pats ar savas gribas spējām, tās vingrinot. Griba ir cilvēka pašregulācijas spēja, kas saistīta ar lemšanu, iniciatīvu, atbildības sajūtu, kas izpaužas arī grūtību pārvarēšanā.
2) Gribas audzināšana nav tieša, bet ir netieša. Jebkurām bērna aktivitātēm ir nepieciešama patiesa aizrautība un ieinteresētība, lai šī aktīvā darbošanās būtu produktīva. Interese spēj gan koncentrēt bērna uzmanību uz noteiktu objektu vai darbību, gan aktivizēt gribu un nodrošināt šī objekta vai darbības pilnvērtīgu uztveri, apguvi. Praktiski pētnieciskā darba rezultāti liecina, ka bērns labāk apgūst tās darbības, kurās viņš iesaistās ar interesi, un tas dod daudz produktīvākus rezultātus bērna attīstībā, prasmju, zināšanu apguvē.
3) Pirmsskolas vecumā, kad bērna griba veidojas saskarsmē ar pieaugušo (pedagogu) un vidi, ļoti svarīga ir pedagoga personība un viņa zināšanas par bērna attīstības likumsakarībām. Pedagogam jābūt autoritātei, kuru atdarina, no kuras mācās, jo pieaugušā spriedumi, jūtas, griba kļūst par bērna spriedumiem, jūtām, gribu, tā ir neapzināta bērna un pieaugušā gribas saplūšana. Pedagogs kā galvenais faktors izvirzās arī tādēļ, ka ar savu darbību viņš var ietekmēt radošas vides veidošanos, materiālā nodrošinājuma daudzveidību, bērnu motivāciju, radošo procesu.
4) Gribas audzināšanā ir jāsaglabā bērna iniciatīva un darbības patstāvība. Ar intensīvām saistošām darbībām bērni sistemātiski pieradināmi pie pakāpeniskas grūtību pārvarēšanas. Tādas gribas īpašības kā neatlaidība, rūpība un pacietība ir attīstāmas darbā, ar saturā interesantiem radošās iztēles darbiem, mainot dažādus izteiksmes līdzekļus un tehnikas. Griba var attīstīties tikai ar radošo spēku piepūli. Ja bērnam nebūs iespējams sasniegt mērķi, tad zudīs prieks, vēlēšanās strādāt.
5) Gribas darbības veidošanā svarīgi ir panākt, lai pedagoga izvirzītās morālās prasības kļūtu par paša bērna rīcības motīviem un personības īpašībām, kas regulē viņa uzvedību kopumā. Mērķtiecīga gribas vingrināšana veido bērna raksturu.
Pirms pētījuma izvirzītā hipotēze, ka rokdarbi veicina gribas īpašību veidošanos, ja pedagogam ir izpratne par gribas veidošanās un sekmēšanas nosacījumiem, ir pierādīta. Pierādījumi hipotēzes patiesumam meklējami gan pedagoģijas un psiholoģijas zinātnieku atziņās, gan praktiski pētnieciskajā darbā, piemēram, arī vecāku anketēšanas rezultātos redzams, ka vecākiem nereti pietrūkst zināšanas par gribas veidošanās un attīstības likumsakarībām, tādēļ arī gribas īpašību veidošanās netiek sekmēta vai pat tiek kavēta.
Pētījumā pierādīta arī otra hipotēze, proti, rokdarbi veicina gribas īpašību veidošanos, ja bērna darbība ir motivēta un pozitīvu emociju izraisīta. Bakalaura darba autore uzskata, ka motivācija pat ir viens no būtiskākajiem gribas veidošanās nosacījumiem – no tās izriet gan mērķa izvirzīšana, gan lēmumu pieņemšana, gan veiksmīga mērķa sasniegšana. Tomēr jāatzīmē, ka nereti pedagogiem ir teorētisko zināšanu bāze par gribas veidošanās likumsakarībām, tomēr netiek pienācīgi novērtēta motivācijas loma praktiskajā darbībā, piemēram, nereti rokdarbos mērķa izvirzīšana atstāta pedagoga ziņā. Zinot, cik liela nozīme gribas veidošanā ir mērķa izvirzīšanas etapam, pedagogam vairāk jāpārdomā bērnu motivēšana darbībai, vairāk jāuzticas bērna iekšējai vēlmei izzināt, attīstīties, piedalīties, radīt. Pedagogam jāatceras, ka gribas stiprums atkarīgs no gribas veicināšanai ieguldītām pūlēm un centieniem.
…
