Ievads
Līdzīgi kā dzīvs organisms nespēj eksistēt bez nemitīgas asinsrites, arī Valsts nevar pastāvēt bez efektīvas un apdomīgi organizētas nodokļu sistēmas, kas veic konkrētas „apasiņošanas” funkcijas tik dažādās aktivitāšu jomās – aizsardzība, veselība, izglītība, administratīvā aprāta izmaksas, kā arī neskaitāmi daudzas citas. Izejot no tā, cik augstā līmenī tiks organizēta nodokļu sistēma un tās darbības mehānisms, ļoti lielā mērā atkarīga arī Valsts pastāvēšana un tās darbības efektivitāte, galu galā arī sabiedrības uzticība augstākās varas instancēm. Ideālajā variantā nodokļu sistēmai būtu jārada līdzsvars starp budžeta ieņēmumiem un tā finansētajiem izdevumiem, nodrošinot tās iedzīvotājiem zināmu stabilitāti un drošību, kā arī ticību esošā modeļa stabilitātei un pareizībai! Pēc autores uzskatiem, nodokļu sistēmai ir jābūt elastīgai – tai jāspēj mainīties līdzi esošai politiskajai un ekonomiskajai situācijai, lai apmierinātu ne tikai Valdības ieceres, bet arī nodrošinātu iedzīvotāju labklājības intereses – tikai nepārtrauktā abpusēji labprātīgā mijiedarbībā iespējams sasniegt pozitīvus mērķus un veidot nākotni.
Pēdējā laika ekonomiskās krīzes iespaidā Latvijā aizvien vairāk tiek diskutēts par nodokļu palielināšanas nepieciešamību un tās loģiku, dažādas politiskas partijas piedāvā diametrāli pretējus virzienus, lai kaut nedaudz stabilizētu situāciju Valstī, - milzīgie bezdarba apjomi, augstais imigrantu līmenis ir pamatots „trauksmes zvans” aktīvai, bet tai pat laikā pārdomātai rīcībai. Pieņemot, ka nodokļu izmaiņas un svārstības varētu sekmēt Valsts attīstību un kopējo situāciju, viena no globālajām problēmām ir tieši administrēšanas nesakārtotība. Ļoti precīzi un trāpīgi problēmu akcentējis politiķis, žurnālists un Latvijas Universitātes pasniedzējs Kārlis Streips:
„Krīzes laikā tik ļoti paaugstināt nodokļus ir vienkārši stulbi. Uzņēmumi pārvāksies citur, šogad valsti pametīs vēl desmitiem tūkstoši cilvēku, paplašināsies “pelēkais” sektors, no jauna nāksies domāt par tādu jēdzienu, kā “alga aploksnē” u.tml. Taču ir arī iepriekš minētais jautājums — vai ir nodrošināta nepieciešamā infrastruktūra, lai „pa fikso” pieņemtie lēmumi būtu praktiski ieviešami dzīvē” . Respektīvi, ja bezdiskutabli pieņemam, ka valdības piedāvātais risinājums ir efektīvs un nodokļu sloga palielināšana ilgtermiņā dos risinājumu, tad vēl joprojām saglabājas nopietna problēma – nav sakārtota pati nodokļu administrēšanas sistēma un tās pamata funkcijas. Ko dod perfekti piedāvāts un izstrādāts risinājums, ja izpildīšanas gaita ievērojami „klibo”. Līdzīgi kā slīkstošai laivai piedāvāt risinājumu – kopīgi izsmelt ūdeni un rīcībai piedāvāt cauru krūku – smelšanas efektivitāte būs tuvu nullei, tai pat laikā slīcēji absurdās darbības rezultātā sevi tikai novājinās.
Administrēšanai ir izšķiroša un ārkārtīgi liela nozīme nodokļu sistēmas efektīvā darbībā, par cik nav nekā sliktāka par nesakārtotu nodokļu sistēmu. Ir jābūt pilnīgai saskaņai starp nodokļu politiku un nodokļu administrēšanu, - it īpaši tad, ja Valstī gatavojas mainīt nodokļu politiku vai to iekasēšanas mehānismu, kā tas pēdējā laikā notiek Latvijā, jāpārliecinās, ka administratīvās struktūras tam ir gatavas un fiziski spēs pildīt jaunos uzdevumus. Pretējā gadījumā valsts nespēs efektīvi izmantot tik varenu ieroci kā nodokļu politika – palielinoties ēnu ekonomikai, kā tas bija tikai desmit gadus iepriekš, atlabšanas process var ievilkties uz gadu desmitiem. Teorijā pamatā visur tiek uzsvērts, ka nodokļu politikas veidotājiem obligāti jārēķinās ar nodokļu administrētāju spēju realizēt nodokļu likumus dzīvē un kontrolēt to izpildi. Ja šīs spējas nav, tad jārēķinās ar nelikumīgu izvairīšanos no nodokļu maksāšanas, nodokļu bāzes slēpšanu, atvieglojumu falsificēšanu un tamlīdzīgām lietām. Tas kopumā grauj maksātāju disciplīnu un rezultātā budžetā netiek iekasēti visi ieņēmumi un tā rezultātā situācija tikai krasi pastiprinās.
Pamata problēmu un attiecīgi problēmas aktualitāti darba autore saskata faktā, ka, ja krīzes laikā tiek pieņemts visai nepopulārs lēmums palielināt nodokļus, ir jānodrošina spēja tos efektīvi un precīzi iekasēt, pretējā gadījumā no pieņemtajiem lēmumiem nebūs nekādas jēgas – sāksies regress. Samazinot nodokļus un atvieglojot to slogu iedzīvotājiem, nebūtu tik steidzami un aktuāli pievērst pastiprinātu uzmanību iekasēšanas un administrēšanas procesam, ja līdz šim tas strādājis samērā efektīvi, tai pat laikā palielinot nodokļus loģiski radīsies iedzīvotāju slānis, kas centīsies izvairīties no to maksāšanas un tādejādi pieņemtajiem lēmumiem nebūs seguma – ienākumu kopējie apjomi nepalielināsies. Diemžēl darbību ierobežo arī fakts, ka:
„Šī brīža valsts budžeta situācijā ir ļoti ierobežotas iespējas ieviest jaunus nodokļu politikas pasākumus ekonomikas stimulēšanai” . Līdz ar ko radikālu un skaidrojošu pasākumu ieviešana kā tāda ir samērā utopiska – to neviens nespēs realizēt! Tūlītēja rīcība nepieciešama pašos akūti vājākajos posmos, kā arī jāmaina situācija vienkāršojot pašu procesu, tā skaidrošanu sabiedrībai:
„nodokļu sistēmai ir jābūt viegli un lēti pārvaldāmai. Veidojot nodokļu sistēmu nepieciešams izvērtēt to administrēšanas kārtību un mehānismu, kura pamatprincipam jābūt, - mazāk izmaksu nodokļu iekasēšanai. Nodokļu administrēšana cieši saistīta ar nodokļu sistēmas pamatnostādnēm, tas ir, kādus nodokļu veidus noteicis likumdevējs...
Nodokļu administrēšanas uzdevums ir novērst apstākļus, kas veicina izvairīšanos no nodokļu maksāšanas, nepieciešamības gadījumā reformējot nodokļu administrēšanas sistēmu” .
Līdz ar ko tēmas aktualitāte pamatota arī Ekonomikas ministrijas pamatnostādnē – vienkāršot nodokļu administrācijas procesu, padarīt to skaidrāku un pārskatāmāku ikvienam, maksimāli izvairīties no ēnu ekonomikas uzplaukuma, uzlabot pašu administrēšanas procesu par pamatu ņemot arī darbinieku izglītošanu un motivēšanu, jo komunikācija jebkurā uzņēmumā jeb iestādē sākas tieši ar cilvēku, kas mums pārstāv konkrēto organizāciju!
Maģistra darba pētījuma objekts ir IIN un VSAOI nodokļu administrēšanas process un tā realizācija Latvijā, tā norises un galveno trūkumu iezīmēšana.
Par pētījuma priekšmetu izvēlēta viena no nodokļu administrēšanas pamata funkcijām – iekasēšana.
Tā kā apjoma dēļ nav iespējams nopietni izanalizēt visas nodokļu administrēšanas funkcijas un to problemātiskos aspektus, darba autore veic temata ierobežojumu - tādejādi sašaurinot zinātniskā darba pētījuma objektu un fokusējot lielāko uzmanību tieši vienai konkrētai nozarei – iedzīvotāju ienākuma nodokļa un Valsts sociālo apdrošināšanas obligāto iemaksu iekasēšanai. Konkrētu datu apstrādes nepieciešamības rezultātā, autore nosaka arī konkrētu laika perioda ierobežojumu – 2005.-2010.gadi, par cik šis laika posms aptver gan zināmu uzplaukuma un labklājības laiku Latvijas nodokļu iekasēšanas ziņā, gan arī pēdējo gadu krīzes iespaidu, kas sniegs statistiski pilnīgu priekšstatu un ainu par apskatāmo problēmu. Agrāku periodu apskatīšana pēc autores domām nebūtu vēlama un nedos nepieciešamo informāciju, jo darba mērķis ir rast risinājumu pašlaik, nevis teorētiski apskatīt vispārējās norises nodokļu administrēšanā no Latvijas valsts neatkarības atgūšanas.
Iekasēšanas problēmu analīzes sākumā darba autore formulē un izvirza hipotēzi: ja tiešo nodokļu iekasēšana Latvijā būs neapmierinošā stāvoklī, tad visdrīzāk tā ietvers sevī vairākas nopietnas problēmas, kas būs saistītas ar iedzīvotāju nevēlēšanos uzrādīt ienākumus, kā arī maksimālu ienākumu nomaksas apgrūtināšanu no Valsts pārvaldes, un katastrofālu ieņēmumu kritumu. Kā pētījuma jautājumus, autore vēlas noskaidrot: vai ir iespējams atvieglot tiešo nodokļu maksāšanu un uzskaiti fiziskām personām (pašnodarbinātajiem), vienkāršot sadarbību maksātāja un VID darbinieka vidū, kā arī vai no pašu iekasētāju viedokļa tiešām viss ir organizēts pārdomāti?
…
