Sintaksei ir bagātas semantiskās funkcijas, jo sintakse ir vienīgais valodas sistēmas līmenis, kas ir tiešā savstarpējā atbilstībā ar domāšanas un komunikācijas procesu. Iespraudumi ir tie, kas signalizē par komunikatora subjektīvo attieksmi pret runas objektu un adresātu. Tie var norādīt uz subjektīvu vērtējumu, uz jūtām un izjūtām, uz gribas izpausmēm.
Šajā pētījumā sīkāk esmu analizējusi Z. Skujiņa «Miesas krāsa domino» un ,,Gulta ar zelta kāju” izmantotos iespraudumus kā gramatiskajā, tā arī semantiskajā aspektā.
Iespraudumu sintaktiskās potences ir ļoti daudzveidīgas, tomēr maz pētītas. Vairums latviešu valodas gramatiku aprobežojas tikai ar iespraustu vienību nosaukšanu, bet neviena no tām nesniedz dziļāku šo valodas vienību analīzi, pamatojot to gramatisko dabu un vietu teikumā, kurā tie iekļaujas. Krievu valodas gramatikās nereti iespraudumi tiek vienādoti ar modālajiem vārdiem, savukārt liela daļa latviešu valodas gramatiku iespraudumus apskata pie interpunkcijas nosacījumiem, uzsverot, ka iespraudums ir sintaktiski neatkarīga vienība attiecībā pret pārējo teikuma daļu. Tomēr teikumā šie vārdi un vārdu savienojumi nav pilnīgi izolētas sintaktiskas vienības.
Šī pētījuma mērķis ir aplūkot iespraustas vienības divu izpētes aspektu pretstatījumā:
1)struktūras aspektā,
2)semantiskajā aspektā.
Savā darbā centos noskaidrot, cik lielā mērā iespraudumi saistīti ar paskaidrojamo teikuma daļu vai visu teikumu, kāds ir to sintaktiski jēdzieniskais saistījums un cik liela ir iesprauduma kā teikuma daļas nozīme.
Savā darbā galvenokārt esmu izmantojusi krievu valodas gramatiku un krievu valodnieku pētījumu teorētisko materiālu, Mūsdienu latviešu literārās valodas gramatiku, Ceplīša L., Rozenberga J., Valdmaņa J. gramatiku un citus pētījumus. Ņemtas vērā arī jaunākās skolu mācību grāmatas. Pētītais un sistematizētais valodas materiāls sastāv no 1000 vienībām.
Darbu ievada īss iespraudumu raksturojums. Galvenais saturs izklāstīts sešās nodaļās ar secīgām apakšnodaļām.
Teikumā var būt atsevišķi īpaši izcelti teikuma locekļi vai to grupas, kas izsaka autora attieksmi pret teikuma saturu. Tradicionāli šādos gadījumos latviešu gramatikā tiek runāts par iespraudumiem.
Lielākā daļa gramatiku nosauc divas pazīmes, kas liecina par iespraudumu:
1)iespraudums nav teikuma loceklis,
2) iespraudums teikumā veic vērtējošu funkciju.
Pirmā no pazīmēm norāda uz iespraudumu sintaktisko pozīciju teikumā, bet otrā raksturo to semantisko funkciju teikumā.
Iespraudumi nav teikuma locekļi, formāli tie nav saistīti ar citiem teikuma locekļiem, bet tie norāda uz teksta autora attieksmi pret izteikto saturu. [14,54.lpp.]
Vienā no krievu valodas gramatikām par iespraudumiem tiek saukti sintaktiski ar teikumu nesaistīti vārdi un vārdu savienojumi. Tie attiecināmi uz teikumu kopumā, uz atsevišķām tā daļām vai teikuma locekļiem. [5, 140.lpp.]
“Daudzveidīgs un bagāts ir iesprausto (tā saucamo modālo) vārdu un vārdu savienojumu sastāvs... ...To pozīcija teikumā ir brīva” – tā iespraudumus raksturo citas krievu valodas gramatikas autori. [6, 614.lpp.]
Krievu valodnieks F. Buslajevs iespraudumus aplūko kā atsevišķus salikta teikuma paveidus, kuriem ar pārējo teikuma daļu vajadzētu būt saistītiem pakārtojumā, bet kuri teikumā tomēr iekļauti “bez jebkādas redzamas gramatiskas attieksmes”. [2, 624.lpp.]
Akadēmiķis A. Šahmatovs uzskata, ka iesprausti vārdi ir “pēc sava satura reducēti teikumi” un tāpēc “nevar tikt uzskatīti nedz par virslocekļiem, nedz arī par citiem teikuma locekļiem”. [18, 265.lpp.]
Vēl kādas gramatikas autors –A. Peškovskis – atzīmē, ka “iesprausti vārdi un vārdu savienojumi veidojas no tā saucamajiem iespraustiem teikumiem, tas ir, teikumiem, kuri ievietoti citos teikumos, bet nav saistīti ar tiem gramatiski”. [11, 372.lpp.]
Arī Mllvg iespraudumus definē kā sintaktiski neatkarīgas vienības, kurām tomēr ar paskaidrojamo teikuma daļu vai visu teikumu ir īpašs sintaktiski jēdzienisks saistījums. [10, 166.lpp.]
Kā redzam, iespraudumu skaidrojums dažādās gramatikās ir visai pretrunīgs. Nav skaidrs, kādas funkcijas, izņemot vērtējošo (subjektīvi modālo), iespraudumi veic teikumā, kādi ir to sintaktiskie sakari ar pārējo teikuma daļu un vai vispār tādi ir.
Uzmanīgu dara secinājumi, kas izriet no šādiem iespraustu komponentu raksturojumiem. Pirmkārt, nošķirot iespraustas vienības no pārējā teikuma, mēs ievērojami samazinām teikuma komunikatīvās iespējas, ierobežojot to tikai kā paziņojumu par notiekošo. Otrkārt, veidojas teorētiska bāze apgalvojumam, ka iespraustus komponentus var brīvi izņemt no teikuma sastāva. Līdzīgu “atmešanas paņēmienu” iespraustu vienību atpazīšanā piedāvā pat dažas gramatikas. Šeit netiek ņemts vērā, ka teikums bez iesprausta komponenta kvalitatīvi ir jau cits izteikums.
Aplūkojot iespraudumu pozīciju teikumā un atzīmējot to sintaktisko izolāciju, nevajadzētu aizmirst, ka tie “ jēdzieniskā attieksmē ir tieši saistīti ar izteikuma saturu” [21, 265.lpp.]. …
