Pirmās reizes, kad bērns bijis pie ārsta, uz bērnu atstāj spēcīgu iespaidu. Zīdaiņa vecumā bērna atmiņas saistās ar konkrētām izjūtām un sajūtām – piemēram, kā viņš izbijies un sācis raudāt, jo varbūt pirmā ārsta apmeklējuma laikā fonendoskops, kas pieskāries bērnam, ir bijis auksts, ārsts runājis skaļā balsi, varbūt mazulis paņemts neērtā pozā, viņu satraukuši nepatīkami trokšņi, īpatnēja smarža. Nākamreiz nokļūstot līdzīgā situācijā, mazais var sākt raudāt, vēl pirms ārsts sācis darboties. Taču tas nenozīmē, ka bērns arī turpmāk raudās vienmēr. Katru nākamo reizi, kad būs jādodas pie ārsta, mazais jau būs mazliet paaudzies - viņa spēja nomierināties, ieinteresēties par apkārtējām lietām un cilvēkiem būs augusi, līdz ar to mainīsies bērna attieksme pret ārsta izmeklēšanu. Turklāt negatīva pieredze un tās radītās bailes var mazināties, iegūstot jaunu – pozitīvu – pieredzi. Lieliski, ja vecākiem izdodas sastapt ļoti pacietīgu un laipnu mediķi, no kura bērns nebaidās un gūst pozitīvu pieredzi.
Kāpēc bērni baidās, un ko iesākt ar viņu bailēm, kā medicīnas personālam un vecākiem jārīkojas šādās situācijās, to tālāk var izlasīt manā darbā. Darbs ir vērsts uz bērnu izglītošanu pirms medicīniskam manipulācijām, lai mazinātu bailes un bērns iegūtu pozitīvu pieredzi atrodoties stacionārā vai vizītē pie ārsta. To visu var veikt ar rotaļas palīdzību, kas ir darbības veids, kura gaitā bērns izzina apkārtējo pasauli. Rotaļā attīstās bērna vērīgums un atmiņa, uzmanība un domāšana, radoša iztēle un griba, kā arī uzticība. Tāpēc ar Spēļu terapijas palīdzību medicīnas māsa vai ārsts var panākt bērna uzticību.
Savu kvalifikācijas darbu par Spēļu terapiju izvēlējos rakstīt tāpēc, ka ļoti daudziem bērniem ir bailes no medicīnas darbiniekiem, manipulācijām un medicīnā izmantojamiem instrumentiem. To es novēroju prakses laikā divu gadu garumā, praktizējoties bērnu nodaļās. Pētījuma tēma radās pēc žurnālā „Mans mazais” izlasītā raksta pa Lācīša Ķepainīša Hospitāli. Veicot šo pētījumu es gribētu pierādīt to, ka šī tēma ir aktuāla un nepieciešama ieviest praksē.
Kā pētījuma problēmas es izvirzu:
– Pirmskolas vecuma bērnu bailes no medicīnas personāla un medicīniskām manipulācijām.
– Vecāki nav pietiekoši izglītoti par bērnu sagatavošanu pirms ārsta apmeklējuma.
– Medicīnas personāla neinformētība par Spēļu terapijas pielietošanu bērnu praksē.
Mērķis – mazināt bērna bailes no medicīniskā personāla un medicīniskajām manipulācijām izglītojot, veidojot pareizu uztveres modeli gan bērniem , gan vecākiem.
Pētījuma objekts - Spēļu terapijas ietekme uz bērnu aprūpes procesu.
Pētījuma priekšmets - personāla un bērnu vecāku zināšanas par Spēļu terapiju.
Hipotēze – Aprūpes procesa kvalitāte tiktu uzlabota un bērniem veidotos pareizs uztveres modelis, mazinātos bailes, ja bērni un viņu vecāki tiktu nodrošināti, apmācīti ar viņiem saprotamu situācijai atbilstošu informāciju.
Uzdevumi
1. Atrast, apkopot pieejamo literatūru.
2. Veikt anketēšanu starp vecākiem un medicīnisko personālu bērnu nodaļā.
3. Apstrādāt anketēšanā iegūtos rezultātus.
4. Veikt bērnu novērojumus un izdarīt secinājumus.
Pētīšanas metode – aptaujas metode – anketēšana
Pētniecības darba bāze:
• Liepājas Pilsētas Centrālās slimnīcas bērnu nodaļa,
• Aizputes slimnīcas bērnu nodaļa,
• Talsu slimnīcas bērnu nodaļa.
Es vēlos, lai, iepazīstoties ar manu darbu, sabiedrība nedaudz vairāk uzzina par spēļu terapijas ietekmi uz bērnu veselības stāvokli. Būtu svarīgi gan vecākiem, gan mediķiem, kuri saskaras ar bērniem, ka katrs aizdomātos par to, vai es daru visu iespējamo, lai atvieglotu bērna uzturēšanos stacionārā un veicinu drīzāku atveseļošanos. Pēc maniem uzskatiem, bērnam visvairāk ir vajadzīga mīlestība – vairāk par jebkuru medicīnisko ārstēšanu, jo vienīgi tā spēj palīdzēt bērnam, dot spēku cīnīties un uzveikt slimību.
Bērni, bērnība, spēle. Šie jēdzieni liekas neatdalāmi: ja bērns ir vesels, viņš spēlējas. Šobrīd pieaugušie piekrīt, ka spēle ir neatņemama bērna dzīves sastāvdaļa, spēlē bērns izzina apkārtējo pasauli, izsaka savas iekšējās izjūtas, apgūst visdažādākos uzvedības veidus un lomas, cilvēku savstarpējās attiecības. Spēle ir bērna morāles attīstības skola un nevis priekšstatos, bet gan uzvedībā, rīcībā
M. Kleina 1932. gadā publicēja savu grāmatu “Bērnu psihoanalīze”, kurā aprakstīja savu pieredzi. Spēle viņas darbā bija kļuvusi par centrālo un galveno metodi. Viņa bija nonākusi pie secinājuma, ka visa bērna uzvedība spēlē simbolizē neapzinātās vēlmes, bailes, priekšnojautas, priekus. Spēles procesā terapeits nonāk specifiskās attiecībās ar bērnu, esot pasīvā figūra (lay figure), kuram bērns nodod tās lomas, kas atbilst viņa reālajām attiecībām ar cilvēkiem un viņa jūtām pret tiem. M. Kleina uzskatīja, ka spēlē terapeits ir it kā bērna konfliktu fokusā, un viņa uzdevums ir padarīt šos konfliktus bērnam apzinātus, interpretējot bērnam viņa spēli. Protams, M. Kleina uzsvēra, ka atsevišķus simboliskus spēles momentus nevar interpretēt atrauti no bērna uzvedības visas spēles kontekstā. Visbiežāk savā darbā viņa izmantoja mazas miniatūras lelles, kas bija bērna ģimenes locekļi. Akcents tika likts uz spontānu bērna spēli. Savukārt A. Freida uzskatīja, ka bērnu terapijai ir radikāli jāatšķiras no pieaugušo terapijas. Pirmajā vietā viņa izvirzīja reālo vidi, kurā bērns atrodas, un interpersonālo attiecību raksturu – attiecības ar vecākiem. Pēc A. Freidas domām (1923., 1946.) terapeitam ir jābūt ne tikai pasīvai figūrai, uz kuru bērns projicē savas attiecības ar apkārtējiem cilvēkiem, bet arī aktīvi jāizsauc un jānostiprina bērnos uzticēšanās, mīlestības un pieķeršanās jūtas. Viņa uzskatīja, ka bērna spēlē izpaužas ne tikai simboliskie, neapzinātie pārdzīvojumi, bet arī reālas, dzīvē novērojamas attiecības un notikumi. Līdz ar to terapeita uzdevums ir palīdzēt novērst neadekvātos, sāpīgos uzvedības veidus un aizstāt tos ar jauniem, adekvātākiem. A. Freida uzsvēra nepieciešamību bērna terapijā iesaistīt vecākus, izskaidrot viņiem audzināšanas jautājumus un neadekvāto uzvedību attiecībā pret bērniem.…
