Šodienas un rītdienas skolotāji esam mēs – tie, kuru darba galvenais uzdevums ir iemācīt audzēkņiem mācīties, būt atvērtiem, kļūt par atjaunotās brīvvalsts patiesiem pilsoņiem.
Vispāratzīta, taču ne tik vispārizprasta un apzināta ir folkloras unikālā vieta latviešu tautas kultūras vispārējā kontekstā. Tās unikalitāte sakņojas vairākos apstākļos. Pirmais no tiem – pašas folkloras aktīvā dzīve cauri gadsimtiem no dziļas senatnes līdz mūsdienām ar iespēju pašam būt, piemēram, Dziesmu svētku vai folkloras festivāla ,,Baltica” dalībniekam. Tas dod iespēju arī šodien folkloru uztvert un izprast kā dzīvu procesu, kurā nozīme ne tikai teksta saturam un formai, bet reālajiem apstākļiem, kādos tas kādreiz funkcionējis. Šī aktivitāte, izpaužoties vienlaikus kā pārmantošanas un jaunrades, atcerēšanās un improvizācijas process, šodien ļauj, izmantojot interaktīvās metodes, imitēt pagātni, iesaistot audzēkņus gan tautasdziesmu sacerēšanā šodien, gan senā dzīvesveida un dzīvesziņas labākā izpratnē. Mūsu senču ētisko pamatvērtību kodols ir izteikts (saglabāts, formulēts) folklorā. To uztverot un apgūstot, ir iespēja mūsu tautas mūžīgās vērtības izmantot skolēnu audzināšanas darbā arī 21.gadsimtā.
Skolā literatūras stundās folklora jāaplūko kā kultūras parādība un vērtība.
Sarunās ar latviešu valodas un literatūras skolotājiem, kuri skolā strādājuši ilgi, atklājas, ka folkloras pasniegšana vienmēr ir bijusi problēma. Lielākoties tā tika mācīta ,,horizontāli’’ ar izskaidrojoši ilustratīvo metodi. Netika akcentēts galvenais, ka folklora ( no latviešu tautasdziesmām līdz brahiloģismiem ) ir nevis latviešu tautas dzīves forma, bet dzīves veids. To prasīja tā laika mācību programmas, kā arī ideoloģiskie apsvērumi.
Skolēnus nesaistīja folkloras apguves mērķis un uzdevumi: iemācoties no galvas attiecīgo skaitu tautasdziesmu, nosaukt, piemēram, mūsu senču nodarbošanos vai runāt par mūsu vēstures idilliskām lappusēm. Skolēns neizjuta to, ka tautasdziesma ( un ne tikai tā ) bija latviešu ētiskās un estētiskās pasaules uztveres pamats.
Mācot folkloru, vispirms jāliek skolēniem apjaust, kāpēc mums šodien tā ir nepieciešama. Vajag apzināt tās patiesās vērtības un lietderību:
1. Folklora kā informācijas avots sniedz ziņas par mūsu senču dzīves veidu, nodarbošanos ( arāju, ganu, zvejnieku dziesmas utt.).
2. Tā ir savdabīgs tautas ētisko likumu krājums, jo tajā atrodam norādes par to, kā cilvēkam būtu jāizturas gandrīz ikvienā dzīves situācijā.
3. Folklora ir tautas dzīves pieredzes krātuve, ar tās starpniecību šī pieredze tika nodota no paaudzes uz paaudzi.
4. Tautasdziesmas ir liecinājums par to sacerētāju estētiskajiem uzskatiem, daiļā un nedaiļā izpratni1.
5. Veidot nacionālo kultūrapziņu, audzināt latvietību.
Unikāla kultūras vērtība ir mūsu tautasdziesmas – dainas. Tā ir savdabīga latviešu tautas filosofija, gadsimtu gaitā izveidojušās atziņas par cilvēku saskanīgu dzīvi ar dabu un līdzcilvēkiem. Šīs garamantas arī šodien varētu rādīt saskaņas ceļu. Taču, pārāk vienkāršoti saprasts, šis ceļš mūs varētu novest pie aizspriedumaina viltustautiskuma. Runājot M.Heidegera vārdiem, vajag ieklausīties valodā. Dainu valoda nav vienkārši poētismi, bet gan tautas eksistences veids 2.…
