Ievads
Pasaule nemitīgi attīstītās un līdzās tam mainās un dažādojas cilvēku prasības pēc ērtas, komfortablas dzīves un labklājības. Pateicoties intelektam un attīstītām prasmēm, cilvēki nonākuši pie dažādiem zinātnes un tehnoloģijas sasniegumiem, kas atvieglo ikdienas dzīvi. Cilvēki tiecas pēc modernākas un ērtākas dzīves, tāpēc to darbaspēks tiek aizstāts ar mehānismiem un robotiem. Mūsu ikdienu atvieglo dažādi zinātnes un tehnoloģiju sasniegumi, bez kuriem sevi vairs nespētu iedomāties. Modernais indivīds nespēj iztikt bez neatjaunojamo dabas resursu – gāzes, dzeramā ūdens, sāļu, naftas, tīra gaisa – izmantošanas, turklāt mūsu ikdiena iekārtota tā, ka pat apzinīgākais pasaules iedzīvotājs katru dienu rada piesārņojumu apkārtējai videi, kas atstāj būtiskas sekas. Tajā pašā laikā cilvēki tiecas būt dzīvībai un veselībai labvēlīgā, estētiskā vidē, kurā saglabājas tās dabiskums un neatkārtojamība. Apvienojot zinātnes progresa sasniegumus un komfortu ar vēlmi dzīvot dabiskos, videi un veselībai labvēlīgos apstākļos, cilvēks nonāk zināmās pretrunās. Esošā pieredze rāda, ka ne tikai zinātnieku ieceres, bet arī rūpnīcu uzplaukums, tūrisma industrijas attīstīšanās, modes tendences nav apvienojamas ar idejām par dzīvi videi draudzīgos apstākļos.
Cilvēki savai labklājībai smeļas resursus, kas nāk no dabas: derīgie izrakteņi, augu un dzīvnieku valsts bagātība utt. Jāatzīst, ka sabiedrības materiālais stāvoklis lielā mērā atkarīgs no tā, ko piedāvā attiecīgās valsts teritorijas dabas resursi, uz kuriem bieži tiek balstīta valstu ekonomika. Valstis, kuras ir bagātas ar derīgiem izrakteņiem, ekonomiskajā ziņā ir stabilākas un pasargātas no globālajām problēmām. Teritorijās ar auglīgu augsni vēsturiski izkoptas lauksaimniecības tradīcijas. Tajā pašā laikā jāuzsver, ka valstis var būt pievilcīgas savas neskartās dabas un skaistās ainavas dēļ, arī tās var dot valstij ienākumus, jo tieši pateicoties estētiskiem, unikāliem un neatkārtojamiem dabas objektiem, kas piesaista cilvēku uzmanību, pasaulē aizvien straujāk attīstās tūrisma industrija. Katra sabiedrība un katra valsts tiecas pēc savas identitātes, kas tiek atspoguļota ne tikai cilvēku dzīvesveidā un tradīcijās, bet arī veidā, kā tie iemācījušies izmantot sev pieejamos dabas resursus. Mūsdienās materiālie apsvērumi ir tie, kas stimulē cilvēkus pievērst uzmanību labumiem, ko var sniegt daba un apkārtējā vide, turklāt vairumā gadījumu sasniegumi ir atkarīgi no tā, cik spējīgi un prasmīgi ir cilvēki, lai izmantotu resursus, kas ir viņu rīcībā. Jāatzīst, ka cilvēka un dabas mijiedarbība ir neizbēgama, turklāt pati par sevi tā nav pretrunīga. Sarežģījumus rada tieši ekonomiskais aspekts, jo cilvēks aizvien biežāk zaudē kontroli pār vajadzībām, kas pārsniedz dabas resursu apjomu un iespējas.
Ekonomiskajam uzplaukumam un attīstības līmeņa paaugstināšanai līdzās radušās globāla rakstura problēmas, kas sāk negatīvi ietekmēt un nopietni apdraudēt cilvēci un apkārtējo vidi. Daudzas valstis ikdienā cieš no dabas kataklizmām un klimata izmaiņām. Mūsdienās pasaule piedzīvo dabas katastrofas, ko papildina dažādu piesārņojuma veidu rašanās, kā rezultātā izmirst dažādas augu un dzīvnieku sugas, mazinās bioloģiskā daudzveidība, pieaug neorganiskā un veselībai kaitīgā piesārņojuma apjoms.
Analizējot modernā cilvēka mijiedarbību ar apkārtējo vidi, aizvien biežāk tiek pieminētas, tā saucamās, vides problēmas. Tās ir neskaitāmas, jo, kā zināms, cilvēka vajadzības ir neierobežotas, savukārt dabas resursu apjoms nemitīgi sarūk, bet apkārtējās vides kvalitāte kļūst aizvien zemāka. Lai nonāktu pie veidiem, kā sadzīvot ar apkārtējo vidi mūsdienu apstākļos, problēmas nepieciešams identificēt, izpētīt un pētījuma rezultātā atrast to cēloņus un rast risinājumus. Šeit ir būtiski, lai cilvēki apzinātos problēmu nopietnību un kopīgiem spēkiem censtos situāciju uzlabot, draudus novērst un apstādināt turpmāko situācijas pasliktināšanos. Šajā ziņā svarīgi, lai cilvēki apzinātos, ka vides problēmu risināšana ir visu interesēs. Ekoloģiskās daudzveidības strauja iznīkšana, ko veicina industrializācija un komercializācija, gaisa piesārņojums, dzeramā ūdens resursu samazināšanās, dabas ainavu un unikālu dabas radītu objektu izzušana no pasaules ģeogrāfiskās kartes dažādu kataklizmu rezultātā ir būtiskākās problēmas, kas radušās dabas un indivīdu saskares rezultātā. Šīs problēmas ir aktuālas visos dzīves līmeņos, jo pēc būtības nopietni ietekmē dzīves kvalitāti un iespējas turpināt cilvēces attīstību un veselīgu atjaunošanos. Līdz ar to vides aizsardzība ir sfēra, kas skar visus pārvaldes līmeņus – vietējo, nacionālo, kā arī starptautisko – tādēļ problēmu risināšana nepieciešama visos līmeņos. Vides aizsardzība un apkārtējās vides ekoloģijas saglabāšana ir dažādu līmeņu politikas jautājums, kas ir dažādu procesu kopums, kurās mijiedarbojas atšķirīgas sabiedrības grupas un valsts institūcijas.
Problēmas apzināšana vēl neliecina par to, ka tās risināšanu atbalsta jebkurš indivīds. Sabiedrība ir neviendabīga un katrai tās daļai ir savs skatījums uz dzīvi, dažādas intereses. Sabiedrība sastāv no atšķirīgiem indivīdiem un to grupām, kas savā starpā mijiedarbojas un arī konfliktē dažādu nevienprātību dēļ. Raugoties uz vides problēmām, kuras skar cilvēku ikdienu un saistītas ar ekonomisko attīstību, jāatzīst, ka nebūt ne visi indivīdi ieinteresēti tās novērst un risināt. Noteikta sabiedrības daļa var uz šīm problēmām norādīt, tās aktualizēt un censties situāciju uzlabot, taču cita to var uzskatīt kā apdraudējumu ikdienai, materiālajai labklājībai un ekonomiskajam stāvoklim. Līdz ar to rodas konflikts un nesaskaņas starp tiem, kas vēlas vidi aizsargāt un tiem, kas dažādu interešu dēļ, tam grib pretoties. Tas nozīmē, ka vides aizsardzību raksturo dažādu interešu pretrunas. Tāpēc vides joma kļuvusi arī par politikas sfēru, kas orientēta gan uz vides kvalitātes, gan dabas aizsardzības utt. problēmjautājumiem. Visbiežāk par apkārtējās vides aizstāvjiem uzskatāmas nevalstiskās organizācijas, kas popularizē, tā saucamo „Zaļo” ideoloģiju un vērtības. Ikdienas novērotāja pieredze rāda, ka vides aizstāvji cenšas pievērst uzmanību dabas aizsardzības problēmām caur piketiem un demonstrācijām, kas tiek aktīvi piekopti, piemēram, Francijā un Vācijā, kur iedzīvotāju politiskās līdzdalības kultūra vērtējama kā augsta. Nevalstiskās organizācijas var aizsargāt savas intereses un pievērst sabiedrības uzmanību, lobējot tās valdībā, iesniedzot ierosinājumus likumprojektiem.
Taču jāņem vērā, ka vides problēmas aktualizējušās un tām uzmanība veltīta salīdzinoši nesen. Tā kā vides politika ir jauna sfēra, kas šobrīd veidojas un attīstās, attieksme pret minētajām problēmām gan sabiedrībā, gan politiskajās aprindās ir neviennozīmīga. Vides aizsardzība bieži tiek uzskatīta par opozicionāru politiku, jo valstu dienas kārtībā par prioritāti tiek izvirzīti ekonomikas, labklājības un drošības politikas jautājumi. Tas nozīmē, lai gan vides problēmas ir būtiskas, jo skar katru indivīdu un sabiedrību kopumā, apkārtējās vides politika netiek izvirzīta par vadošajām valsts politisko lēmumu pieņemšanas procesā.
Latvija ir maza valsts, taču tās bagātība ir skaista un daudzveidīga ainava, kurā sastopami dažādi un unikāli dabas veidojumi, kā arī augu un dzīvnieku sugas, kuru aizsardzība ir ne tikai nacionālā līmeņa, bet arī Eiropas Savienības (ES) interesēs. Arī ES ir ieinteresēta, lai tās dalībvalstis novērstu postījumus dabai un saglabātu Eiropas unikālās dabas vērtības. Vides aizsardzības politika tiek veidota ES līmenī, savukārt Latvijā tā tiek attīstīta Vides ministrijas un tās pakļautībā esošo institūciju pārraudzībā.
…
