Īpaši aizsargājamās dabas teritorijas Latvijā

Ievads

Cilvēka dzīve un darbība norit viņa mijiedarbības procesā ar dabu. Cilvēks - sabiedrība - daba: šī triāde ir radījusi laika gaitā daudzas problēmas, kuru aktualitāte ir jo īpaši nozīmīga mūsdienās.
Latvijā jau kopš seniem laikiem ir izveidojusies liela dabas daudzveidība. Diemžēl sabiedrība šīs vērtības lielākoties uztver kā pašsaprotamas, tādēļ tik bieži jāsastopas ar piesārņošanas, pārmērīgas izmantošanas vai nelikumīgas būvniecības gadījumiem. Jau pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados bija jūtamas dabas nesaimnieciskas izmantošanas sekas, līdz ar ko, sākās atsevišķu sugu medību dzīvnieku izzušana, augsnes erozija, ar to saistītā ražības pazemināšanās un citi procesi. Tieši tāpēc ir tik nepieciešamas īpaši aizsargājamās dabas teritorijas, kuru mērķis ir pasargāt cilvēkus no viņu pašu neapdomīgās rīcības.
Pēc īpašumtiesību atjaunošanas vai īpašuma iegūšanas īpašumā, zemes īpašniekiem ir jāsaprot, ka viņu īpašums var tikt arī ierobežots, t.i., atrasties īpaši aizsargājamā dabas teritorijā. Tādēļ ir jāsaprot kā pareizi sabalansēt īpašnieku tiesības ar sabiedrības interesēm.
Laika gaitā arvien aktuālāks ir kļuvis jautājums gan par atsevišķu dabas elementu (iznīkstošo augu un dzīvnieku sugu), gan arī par veselu dabas kompleksu (teritoriju) saglabāšanu. Līdz ar to ir izveidotas dažādas kategorijas aizsargājamie dabas objekti. Sakarā ar ko, daudziem cilvēkiem ir jāsamierinās, ka viņiem piederošās zemes atrodas īpaši aizsargājamās dabas teritorijās, līdz ar ko šajās zemēs ir aizliegta saimnieciskā darbība un principā zemei nav nekādas reālas vērtības, un zemes īpašnieki no tās nevar iegūt nekādu labumu.
Līdz šim daļā sabiedrības ir izveidojusies negatīva attieksme gan pret īpaši aizsargājamām dabas teritorijām, gan pret dabas aizsardzības pasākumiem, veidojot arvien jaunas īpaši aizsargājamās dabas teritorijas. Tas saistīts ar to, ka valsts līdz šim nav nodrošinājusi adekvātu kompensāciju piešķiršanu par saimnieciskās darbības ierobežojumiem vai aizliegumiem šādās teritorijās. Līdz ar to šādu teritoriju īpašnieki atrodas neapskaužamā situācijā: izmantojot paši savus zemes resursus saimnieciskām vajadzībām, viņi pelnīt nedrīkst, bet arī zaudējumus par neiegūto labumu neviens neatlīdzina.
Visās īpaši aizsargājamās dabas teritorijās ar to aizsardzību un izmantošanu regulējošajiem normatīvajiem aktiem un atbilstoši Latvijas starptautiskajām saistībām dabas aizsardzības jomā ir noteikti dažādi saimnieciskās darbības ierobežojumi, kas ir vērsti uz to, lai atbilstoši noteiktajām īpaši aizsargājamo dabas teritoriju kategorijām katrā konkrētajā gadījumā nodrošinātu šajās teritorijās esošo dabas vērtību saglabāšanu un teritorijas ilgtspējīgu attīstību. Tomēr vienlaicīgi arī šie normatīvie akti ierobežo zemes īpašnieku tiesības brīvi rīkoties ar savu īpašumu. Šādi ierobežojumu ir pamatoti ar vides un dabas aizsardzības mērķiem, kurus dažādos politikas dokumentos, programmās un tiesību aktos ir noteikusi valsts, balstoties arī uz tās starptautiskajām saistībām. Noteiktie īpašuma tiesību ierobežojumu ir atbilstoši arī Latvijas Republikas Satversmei. Saskaņā ar Satversmes 105.pantu ikvienam ir tiesības uz īpašumu, bet īpašumu nedrīkst izmantot pretēji sabiedrības interesēm. Sabiedrības un katra indivīda intereses vides (tajā skaitā dabas) aizsardzības jomā savukārt nosaka Satversmes 115.pants, saskaņā ar kuru valsts aizsargā ikviena tiesības dzīvot labvēlīgā vidē, sniedzot ziņas par vides stāvokli un rūpējoties par tās saglabāšanu un uzlabošanu.
Daudzi zemes īpašnieki, kuriem pieder zemes gabals īpaši aizsargājamā dabas teritorijā, nezina ne savas tiesības, ne pienākumus. Tāpat arī apkārtējā sabiedrība reti, kad ir informēta par noteiktajiem ierobežojumiem kādā konkrētā dabas teritorijā. Līdz ar to, bieži vien savu tiesību nezināšana noved pie tā, ka zemes īpašnieki neizlieto savas tiesības uz pienākošos kompensāciju un to nepieprasa. Turklāt nākas saskarties arī ar situācijām, kad zemes īpašnieki un apkārtējā sabiedrība savu pienākumu nezināšanas vai klajas to ignorēšanas dēļ izdara pārkāpumus, par kuriem tiek piemēroti vai nu administratīvie sodi vai kriminālsodi. Lielākā mērā šādi pārkāpumi tiek izdarīti tieši tādēļ, ka cilvēki nav informēti par viņu pienākumiem atrodoties īpaši aizsargājamā dabas teritorijā. Līdz ar to valstij būtu nepieciešams vairāk pievērst uzmanību tieši cilvēku informēšanā, norādot ko konkrētā īpaši aizsargājamā dabas teritorijā vai teritoriju grupā drīkst darīt un ko nedrīkst darīt, kā arī noteikti jāinformē par paredzamajām soda sankcijām pārkāpumu izdarīšanas gadījumā.
Jāatceras arī, ka mūsu valsts ekoloģiskie likumi ir saistīti arī ar starptautiskām prasībām vides aizsardzībā. Galveno vides aizsardzības jautājumu – ūdeņu, mežu un bioloģiskās daudzveidības aizsardzība nav iespējama bez valstu sadarbības un savstarpējas palīdzības. Parakstot starptautiskās konvencijas par vides aizsardzību, Latvija ne tikai uzņemas jaunas saistības, bet līdz ar to saņem no citām valstīm un starptautiskajām organizācijām lielu materiālu un organizatorisku palīdzību. Kā piemērs šeit būtu minams apstāklis, ka zemes īpašniekiem, lauksaimnieciskās darbības ierobežojumus kompensē Latvijas Lauku attīstības plānā paredzētie maksājumi no Eiropas Savienības Strukturālajiem fondiem.
Latvija ir iesaistījusies arī vairākos starptautiskos projektos. Un kā divus no nozīmīgākiem autore vēlas minēt UNESCO programmu „Cilvēks un biosfēra” un projektu „Natura 2000”.

…