Mājokļu īres jautājumus reglamentē likums „Par dzīvojamo telpu īri”, un tas paredz īres līgumu slēgšanu rakstveidā. Taču šādi vienošanos noformē tikai puse, turklāt lielākoties līgumus patur savai zināšanai. Ja starp īrnieku un izīrētāju rodas domstarpības, tiesiski risināt tās ir apgrūtinoši arī tāpēc, ka maksājumiem bieži nav dokumentāra apliecinājuma. Īres tirgus lielā mērā ir tautsaimniecības ēnu zonā, kur atrasties materiāli izdevīgi ir abām pusēm, nenovērtējot riskus, kas domstarpību gadījumā var izrādīties daudz dārgāk nekā attiecības legalizēt, maksājot nodokļus.
Katrs ceturtais īrnieks Latvijā dibinājis attiecības ar izīrētāju vien uz mutiskas vienošanās pamata, katram otrajam īrniekam nācies saskarties ar problēmām. Vēl biežāk uz sarežģījumiem norāda izīrētāji - tie ir daži no pētījuma centra SKDS aptaujas datiem. Līdzīgi vērojumi ir arī notāriem, kuru palīdzību konsultācijās nereti meklē gan viena, gan otra puse, un Rīgas pilsētas Īres valdei, kas 2012.gadā ir saņēmusi gandrīz 1000 rakstveida iesniegumu ar sūdzībām par problēmām īres attiecībās. Rīgas pilsētas Īres valdes priekšsēdētāja Narine Abagjana uzsver: galvenais problēmu cēlonis ir tas, ka līgumi netiek slēgti rakstveidā, neskatoties uz to, ka likums tieši rakstveida līgumu paredz kā vienīgo tiesisko pamatu īrniekam aizņemt konkrētās telpas. Prakse liecina, ka lielākā daļa šādu darījumu rakstveidā nav apliecināti. Tātad tas nozīmē, ka mūsu valstī brīvā tirgus apstākļos šī ir ļoti vāji valsts kontrolēta tautsaimniecības nozare. Tajā ir samilzuši jautājumi, kuru risināšanu apgrūtina arī tas, ka valstī nav precīzi zināmi šī tirgus apmēri. Tas, pēc N.Abagjanas domām, savukārt liecina, ka šī tautsaimniecības nozare ir ēnu ekonomikas zonā. Viņa sliecas domāt, ka līdz pat 90 procentiem. Turklāt arī rakstveidā noslēgtos īres līgumus cilvēki bieži vien patur pie sevis, maksājumus veic skaidrā naudā, nemaksājot nodokļus. Ja rodas problēmas, iedzīvotāji nāk uz Īres valdi, taču šādos gadījumos palīdzēt ir diezgan grūti. N.Abagjana uzskata: problēmas rodas arī nezināšanas dēļ, jo cilvēki nav informēti, ar ko viņiem jārēķinās, īrējot mājokli, kādas būs izmaksas. Viņi pieņem, ka sakārtotas attiecības maksā daudz dārgāk, taču nerēķina, ka nesakārtotas attiecības pastāvošie riski ir dārgāki nekā legāls oficiāls maksājums par īrēto mājokli.
