Mums jāmācās no bērniem. Viņi visas lietas grib zināt, bet paši apmierinājas ar to sapratni, kāda pieejama viņu vecumam. Mainoties un attīstoties sapratnes spējai, mainās un attīstās arī viņu uzskati par pašām lietām. Tā netērē laiku un var tūdaļ darboties, liekot lietā savas zināšanas. Rainis
Visbūtiskāko lomu pusaudža pozitīvas attieksmes veidošanā pret mācībām veic zinātniskais mācību vielas saturs, tā skolēns sevi pilnveido, cenšas to saistīt ar dzīvi un praksi. Attīstība notiek attīstoties sapratnes spējām. Tā pusaudzis mācībās pamazām pāriet uz jaunu, augstāku pakāpi, kas ir saistīta ar jaunu attieksmi pret īstām, dziļām zināšanām, kuras iegūst personisku jēgu. Attieksmes veidošana pret sevi, citiem cilvēkiem, dabu un sabiedrību notiek arī darbaudzināšanas procesā – mājturības stundās. Jo kā liecina, latviešu tautas folkloras atziņas ( tautas pedagoģijā), attieksme pret darbu ir visas dzīves pamats. Arī izglītības iestādēs mājturības kā mācību priekšmeta galvenā tendence ir – apgūto zināšanu praktiska lietošana. Pēc mācību programmas, praktiskajiem darbiem ieteicams atvēlēt vismaz 70% no visa mācību procesam paredzētā stundu skaita. Praktiskie darbi attīsta domu, māca pacietību, attīsta pirkstu veiklību(16, 6). Mācību programmā meitenēm ir noteikts stundu skaits tekstiltehniku sintēzei, kas ir līdzeklis mākslinieciskās jaunrades darbu radīšanā un kompozīcijas principu apguvē.
Šī mācību priekšmeta mācību saturs nodrošina skolēnu vispārējo speciālo un praktisko spēju attīstīšanu. Tas orientēts uz audzēkņu praktisko darbošanos, kuras pamatā ir zināšanas, prasmes un iemaņas. Kas ļauj pusaudžiem iegūtās zināšanas atspoguļot savā jaunradē. Savukārt aktivitāte mākslinieciskajā jaunradē sekmē skolēna kā vispusīgas personības attīstību. Tas dod iespēju skolēniem savas apgūtās prasmes un iemaņas pilnveidot, padziļināt un attīstīt dažādos projektos
20. gs. nogalē izglītības notiek pārorientācija no zināšanu translācijas un reproducēšanas modeļa uz izglītības modeli, kurā akcentēta nepieciešamība attīstīt skolēnos pašizglītības iemaņas – prasmi risināt problēmas, sadarbojoties ar skolotāju un skolasbiedriem, gan ar citām personām, apgūt “komandas darba” iemaņas. Šajā kontekstā projektu darbs ir vispilnīgākā mācību darba forma, ar kuras palīdzību iespējams īstenot izglītības pamatmērķus – veicināt pilnvērtīgu personības attīstību, sagatavot jauno cilvēku patstāvīgai darba dzīvei un integrācijai strauji mainīgā sabiedrībā. Valstī, kur lielākā daļa uzņēmumu un organizāciju darbojas pēc projektu principa, projektu izmantošana skolā ir dzīves nepieciešamība(17, 4).
Pētījuma objekts: projektu nedēla vispārizglītojošā skolā.
Pētījuma priekšmets: pusaudžu mākslinieciskā jaunrade batikā.
Pētījuma mērķis: pētīt pusaudžu mākslinieciskās jaunrades iespējas batikā projektu nedēļā.
Hipotēze: skolēni, apgūstot batikošanas tehnikas, iegūs jaunas zināšanas, pilnveidos praktiskā darba iemaņas un prasmes, gūs ierosmi savai radošajai darbībai ja:
tiks izpētītas teorētiskās nostādnes par pusaudžu izglītošanu;
tiks izpētīti kompozīcijas veidošanas principi;
tiks izstrādāta un realizēta batikas apguves metodika projektu nedēļai.
Lai sasniegtu izvirzīto mērķi, tika izvirzīti sekojoši uzdevumi:
1.Izpētīt teorētiskās atziņas par pusaudžu vecumposmu īpatnībām.
2.Aprakstīt batikas apguves procesa organizāciju un metodiku.
3.Veikt pētījumu par projektu nedēļas norisi Vītolu pamatskolā.
4.Apkopot pētījuma rezultātus.
Darba mērķa un uzdevumu realizācijai tika izmantotas pedagoģiskās pētniecības metodes:
teorētiskās: literatūras pētīšana un atlase
empīriskās: novērošana, anketēšana, skolēnu darbības izvērtēšana.
Šī darba izstrādes gaitā tika izmantotas autoru A. Koroševičas, J. Kaganes, B. Vaivares, M. Urdziņas, D. Pudānes teorētiskās atziņas.
Darba pētnieciskā daļa tika aprobēta Vītolu pamatskolas projektu nedēļā.
Darbs sastāv no ievada, 4 nodaļām, nobeiguma, bibliogrāfijas un pielikumiem.
1.PUSAUDŽU VECUMPOSMU ĪPATNĪBU VISPĀRĒJS RAKSTUROJUMS
Vidējo skolas vecumu (no 10-11 līdz 15 gadiem) mēdz dēvēt par pusaudžu vecumu. Tieši šajā laikā noslēdzas bērnības periods un sākas pāreja uz pieauguša cilvēka statusu. Šajā vecumā notiek intensīva personības veidošanās, tad pusaudžiem veidojas pasaules uzskats, apzinīga rīcība un uzvedība, nostiprinās pašapziņa, pieaug pašnovērtējums, saasinās pašcieņa, pusaudzis sāk apzināties sevi kā individualitāti(8, 260).
Šis vecums, kuru sauc arī par lūzuma vecumu, ir saistīts ar skolēna personības psihisko procesu un darbības pārkārtošanos, attīstību. Vienu no produktīvākajām personības attīstības teorijām vecumposmu cikla aspektā ir izvirzījis amerikāņu psihologs Ē. Ēriksons(7, 9).Viņa teorijas nosaukums ir “ Epiģenētiskā personības psihosociālās attīstības koncepcija”. Personības veidošanos un attīstību Ē.Ēriksons saprot kā atsevišķu etapu nomaiņu, turklāt katrā no etapiem notiek cilvēka iekšējās pasaules būtiskas izmaiņas, kā arī radikāli pārveidojas cilvēka attiecības ar apkārtējiem cilvēkiem.
Pamatojoties uz priekšstatu par psihisko attīstību kā dialektisku procesu, kura ietvaros rodas kvalitatīvi jauni veidojumi, krievu psihologs D. Elkoņins ir izstrādājis bērna psihiskās attīstības periodizāciju, kur norādījis, kādi vadošās darbības veidi attiecīgajiem vecumposmiem ir raksturīgi.
Zinātnieki uzskata, ka šajā vecumā bērnus mācīt ir grūtāk. Mācību panākumi ir atkarīgi no tā, kā skolotājs pārzina vecumposma psiholoģiskās īpatnības. Jaunās vielas izskaidrošanā vecās formas un metodes pamazām kļūst nederīgas. Ja skolēns līdz šim uzklausīja skolotāja sīkos paskaidrojumus, tad tagad jauno vielu izklāsts tādā pašā formā skolēnā izraisa garlaicību un vienaldzību. Līdz šim skolēns burtiski reproducēja jauno mācību vielu, tagad viņš cenšas interpretēt un atstāstīt ar “saviem vārdiem”. Skolēns biežāk sāk izteikt savas domas. Agrāk viņš bez ierunām uzklausīja pieaugušo norādījumus, bet tagad viņš pret tiem izturas vērtējoši.
Skolēna pāreja uz pusaudža vecumu ir saistīta ar mācību darbības būtisku pārkārtošanos:
skolēns kļūst patstāvīgāks, un tas nosaka jaunu, augstāku darba līmeni, skolēna uzvedībā pastiprinās apzināta attieksme pret mācībām;
pusaudzim pamazām atklājas mācību darbības jēga, viņš sāk patstāvīgi apgūt jauno materiālu(4, 189).
Arī psihologi savos darbos ir uzsvēruši, ka pusaudža mācīšanās motīvi veido jaunu komplicētu struktūru, ka pusaudža vecumposma sākumā ir vērojama liela daudzveidība mācību darbības attīstības līmeņos no viszemākā līdz pat visaugstākajam līmenim. Skolēns mācībās pamazām pāriet uz jaunu, augstāku pakāpi, kas ir saistīta ar jaunu attieksmi pret īstām, dziļām zināšanām, kuras iegūst personisku jēgu. Psiholoģi ir uzsvēruši, ka pusaudžu mācīšanās motīvi veido komplicētu struktūru, kurā vienkopus saplūduši sociālie motīvi, tiešie izziņas motīvi, personiskie motīvi un dzīšanās pēc panākumiem. Pusaudzis parasti asi pārdzīvo savas neveiksmes mācībās, taču daži skolēni cenšas nomaskēt šīs neveiksmes un tādēļ izliekas, ka ir vienaldzīgi pret sekmēm mācībās. Lai palīdzētu izvairīties no neveiksmēm, skolotāja pienākums ir pusaudzim iemācīt racionālus mācīšanās paņēmienus. Visbūtiskāko lomu pusaudža pozitīvas attieksmes veidošanā pret mācībām veic zinātniskais mācību vielas saturs, tā saistība ar dzīvi un praksi, skolēnu pētnieciski izzinošās darbības organizēšana, kas dod viņiem iespēju pārdzīvot patstāvīgu atklājumu prieku. Pozitīvu attieksmi pret mācībām palīdz veidot arī mācību ekskursijas, dažādi literāras jaunrades veidi un pulciņu darbs.…
