Secinājumi un priekšlikumi
Secinājumi
1. Kopīpašnieku attiecības ir īpašs attiecību veids, kurā persona var baudīt tiesības uz lietu līdz ar citām personām, turklāt īpašuma tiesības uz noteiktu lietas daļu pieder katram no kopīpašniekiem. Kopīpašniekus CL 1067.-1075. p. minētajās normās, kuras regulē dalīta kopīpašuma institūtu, saista tikai mantiskās attiecības, viņus nesaista nekādas citas – ne personiskās, ne saistību tiesiskās attiecības, kā tas ir laulības pastāvēšanas laikā vai civiltiesiskai sabiedrībai pastāvot.
2. Jebkura kopīpašnieka tiesiskā vai faktiskā rīcība ar kopējo lietu vai tās daļu realizējama tikai ar visu pārējo kopīpašnieku piekrišanu, tāpēc kopīpašnieka tiesība ir nabadzīgāka satura ziņā nekā viena īpašnieka gadījumā.
3. Kopīpašnieku vienošanās ir viena no svarīgākajām labvēlīgu attiecību dibināšanās stadijām, jo vienprātība rīcībā ar kopējo lietu atbrīvo no daudzām neērtībām, konfliktsituācijām. Nesaprašanos vairo neziņa par kopīpašnieku tiesībām un pienākumiem. Jāatceras, ka vienošanās par kopējas lietas dalītu lietošanu nenozīmē kopīpašuma izbeigšanos.
4. Domājamā daļa kopīpašumā veido atsevišķas ekskluzīvas tiesības priekšmetu, tā ir patstāvīgs civiltiesiskās apgrozības priekšmets, ar kuru katrs kopīpašnieks rīkojas pēc saviem ieskatiem, izņemot faktisko rīcību. Kopīpašnieka domājamai daļai ir īpaša „mērauklas” funkcija īpašnieku ienākumu un izdevumu sadalīšanā.
5. Kopīpašnieku pirmpirkuma tiesība izriet no kopīpašuma būtības un ir vērsta uz to, lai izvairītos no svešu personu „ienākšanas” kopīpašumā bez pārējo kopīpašnieku piekrišanas. Kad viens no kopīpašniekiem pārdod savu domājamo daļu trešai personai, viņš savā vietā „ieved” svešu personu, kuras kļūšana par kopīpašnieku var būt nevēlama pārējiem kopīpašniekiem, piemēram, ja personas ir no dažādām pilsētām, ar dažādu dzīves veidu, interesēm, mērķiem, spējām strādāt lauksaimniecībā.
…
