Krāslavas rajona katoļu baznīcu sakrāla glezniecība

Runājot par 17.-18. gs. Latgali šādā kontekstā, iezīmīgākie jēdzieni, kas asociē­jas ar novada dzīvi, ir polonizācija un rekatolizācija. Tieši pie pēdējā no tiem jāpa­kavējas īpaši, ja vēlamies izprast šī reģiona sakrālās arhitektūras un mākslas vēstures veidošanās ceļus.
Latgalē tas izpaužas rekatolizācijas formā, kad, sakrītot laicīgās un baznīcas va­ras interesēm, novadā atjaunojas un nostiprinās Romas katoļu baznīcas pozīcijas. Tiek dibinātas draudzes, celtas baznīcas, izveidots un darbību uzsāk vietējais garīgais seminārs. Re­formācijas periodā un tam seko­jošajos karadarbības un citu kata­klizmu iezīmētajos juku gados ka­toļu baznīcas ietekme bija vājināju­sies, par to liecina ne vien Latgales luterāņu draudžu uzskaitījums 17-I8. gs. (saglabājušās tikai kādas 8-9 katoļu baznīcas), bet arī šajā laikā jezuītu dokumentos sniegtās ziņas par šīs teri­torijas pamatiedzīvotāju tradīcijām, seno pagānisko ticējumu noturību un ļaužu piekoptajiem rituāliem.
Rekatolizācijas procesa redzamākā daļa ir katoļu dievnamu celtniecība.Tiesa, ne vienmēr laicīgās varas lēmumi ir pietiekami radikāli un to izpildītāji - īpaši aizrautīgi. To apliecina 1679. gada Grodņas un 1683. gada Varšavas saeimu lēmumi par katoļu baznīcu stāvokli un celtniecību Latgalē un to nepilnīgā un gausā izpilde. Taču tieši šai laikā, īpaši I8. gs., Latgalē tie arhitektūras un mākslas darbi, kuri veido raksturīgākos kultūrvēstures vaibstus, kas lielā mērā ietekmē novada kultūrainavu un vidi vēl šodien. 18. gs. sociāli politiskās dzīves norises kalpo kā sava veida katali­zators kultūras parādībām, un šo procesu pietiekami pārskatāmi apliecina Krāslavas katoļu baznīcas un klostera būvniecības vēsture. Tieši tāpēc tā izvēlēta detali­zētākam apskatam.
No vienas puses nevar neņemt vērā tādu problēmu, kā paša pētnieka pozīcija dotajā situācijā. Var pētīt doto tēmu it kā ,,no malas”, ārpus sakrālā, ārpus baznīcas. Tāda veida metode ļauj aktīvi un kritiski izpētīt ikonas ka mākslas darbus, kā ideoloģiskās ietekmes, kā stilistiskās īpatnības , autoru kompozicionālos un koloristiskos autoru meklējumus.
No citas puses, cilvēkam, kurš tic Dievam, ir ticīgs baznīcai, dotais pētījums neļauj pilnībā objektīvi un kritiski izpētīt materiālu, kurš attiecas uz doto tēmu, jo daudzās sakrālo darbu īpatnības dievticīgs cilvēks redz savādāk, bieži vien no emocionālā skatu punkta.
Pirmais pētījuma ceļš , neapšaubāmi, ir vairāk zinātniski pamatots, tomēr bez emociju izpēte, nedos pilnīgu priekšstatu par doto izvērtējamo problēmu.
Rezultātā, es uzskatu, ka doto tēmu ir jāizskata, ejot zelta vidusceļu – starp ,,zinātnisko pieeju” un ,, emocionālo uztveri” , es domāju, ka tāda veida darbs dos visapmierinošākos rezultātus.
1.Daļa. Teorētisks ieskats Latgales dievnamu mākslas sakrālā telpā.
1. 1.Latgale katoļu zemju mākslas tradīciju lokā.
Aplūkojot glezniecības mantojuma daļu, kas saglabājusies katoļu dievnamos, hronoloģiskā secībā var izsekot atsevišķu ansambļu tapšanas vēsturei un to izveides īpatnībām, kā nozīmīgākajiem laikmeta un autora mākslinieciskās ieceres rakstu­rotājiem. Citu grupu veido sākotnējā kontekstā sa­glabājušies atsevišķi gleznojumi un dažu iekārtas priekšmetu dekorējums. Šādi sagrupētā Latgales mo­numentāli dekoratīvās glezniecības pieminekļu hro­noloģijā var saskatīt atbilstību novada arhitektūras vēsturē minētajiem dievnamu būvniecības intensīvā­kajiem periodiem. Tas savukārt atspoguļo Latgales likteņu vēsturiski nosacītās peripetijas kā saimnie­ciskajā darbībā, tā sadzīves tradīcijās un garīgajā dzīvē. …