SECINĀJUMI
Neilgi pēc Baltijas valstu neatkarības atjaunošanas rodas vairākas problēmas saistībā ar to, ka šīs valstis ir bijušas PSRS sastāvā laika posmā no 1940 – 1991.gadam. Pēc Padomju Savienības sabrukuma, tās tiešā mantiniece, jaunā Krievija uzņēmās atbildību par bijušo PSRS karaspēku un 1992.gada sākumā uzsāka tā izvešanu no Baltijas valstu teritorijas. Lai gan sākotnēji Krievija armijas izvešanu saistīja ar 1999.gadu, tā vēlāk piekāpās Baltijas valstu ierosinātajam 1994.gadam (Lietuvas gadījumā 1993.gadam).
Neskatoties uz šķietamo jauno Krieviju, tās politikā pret Baltijas valstīm bija jūtamas agrākās PSRS metodes ietekmes saglabāšanai šajās teritorijās. Šīs politikas rezultātā vissmagāk sarunās par armijas izvešanu sokas Latvijai, jo šeit atrodas trīs no četriem stratēģiski svarīgiem militāriem objektiem.
Krievijas „manipulēšana” ar Baltijas valstīm laika posmā no 1992-1994.gadam pēc latviešu preses sniegtajām ziņām bija iespējama pašu valstu tuvredzīgās politikas dēļ. Kā būtisks aspekts tiek minētas Baltijas valstu atsevišķās delegāciju sarunas un pat atsevišķie armijas izvešanas termiņi, (no Lietuvas teritorijas armija tiek izvesta gadu ātrāk (1993.gada 31.augusts), savukārt no Latvijas un Igaunijas – 1994.gada 31.augusts) kas šajā laikā šķel Baltijas valstu vienotību.
Šī Baltijas valstu sašķeltība un atsevišķās sarunas veicināja Krievijas politiku pret Baltijas valstīm, proti, aizvien biežāk Krievija sāka izmantot dažādus diplomātiskos „trikus”, lai kavētu jautājumu risināšanu. Kā viens no vispretrunīgākajiem un ietekmīgākajiem minams krievvalodīgo tiesību jautājums, kam faktiski armijas izvešanā, pēc starptautiskajām tiesībām, nebija nozīmes.
Vērtējot latviešu preses nostāju Krievijas armijas izvešanā un ar to saistītajos jautājumos, jāatdzīst, ka tā ir bijusi pārsteidzoši objektīva un informatīva. Salīdzinot preses sniegtās ziņās, par armijas izvešanu, delegācijas sarunām vai krievvalodīgo tiesībām, ar literatūrā satopamajiem faktiem tiek secināts, ka presē armijas atrašanās Baltijas valstu teritorijās tiek raksturota kā draudoša, kas izskaidrojama ar iedzīvotāju attieksmi pret PSRS mantojumu. Tomēr jāsecina, ka fakti latviešu presē netiek pārspīlēti vai apzināti noklusēti. Vairākos jautājumos sniegtas ziņas no ziņu aģentūrām vai publicēti Rietumvalstu preses viedokļi.
Ziņu aģentūru rakstus patstāvīgi pārpublicē laikraksts „Diena” un „Neatkarīgā Cīņa”. Laikraksts „Diena” pēc sniegto ziņu apjoma ir vērtējams, kā lielākais un informatīvākais latviešu preses avots. Tomēr laikrakstā atšķirībā no citiem latviešu laikrakstiem netiek pausts argumentēts viedoklis Bakalaura darbā interesējošajos jautājumos. Tomēr atsevišķos laikraksta numuros, sadaļā „Dienas komentārs”, tiek ievietotas dažādas pārdomas aktuālajos jautājumos, kas retumis ietvēris arī armijas izvešanas jautājumu.
Savukārt laikraksts „Neatkarīgā Cīņa” savā konceptā izceļas no citiem latviešu laikrakstiem, jo šeit novērojama interesanta parādība – vienā laikraksta numurā, aplūkojot vienu problēmu, tiek sniegti divi, pilnīgi atšķirīgi viedokļi. Lielākoties tā ir pilsoņu vēstules, vai atsevišķi personu sniegtās intervijas vai sagatavotie raksti.
Izteikti nacionāli, pat dumpinieciski raksti atrodami latviešu laikrakstā „Nacionālā Neatkarība”. Interesanti, ka šeit tiek publicēti raksti, ko atteicās publicēt tādi laikraksti kā „Tēvzemes Avīze”, „Labrīt” u.c. Tomēr laikraksta aktīvākā darbība novērojama tieši 1994.gadā, tādejādi nesniedzot pilnīgu armijas izvešanas perioda apskatu.
Latviešu presē, armija izvešanas jautājumā, uzsverami atsevišķi korespondenti, kas snieguši visplašākās ziņas. Pie tādiem pieskaitāmi, J. Kulamnis, kas plaši apskatījis armijas izvešanas gaitu un jautājuma problemātiku, „Tēvzemes Avīzes” viens no objektīvākajiem korespondentiem I. Lībietis, Ozoliņš A, kas patstāvīgi sniedzis ārvalstu nostāju Krievijas armijas izvešanas jautājumā, Lietuvas situācijas raksturojumu visā armijas izvešanas gaitā sniedza „Dienas” korespondente A. Radzevičute, R. Rudiša, kas pastāvīgi informēja Latvijas iedzīvotājus par starpvalstu sarunu norisi no Maskavas un J.Sīlis, kas līdzīgi kā J. Kulmanis sekojis armijas izvešanas gaitai un ar to saistītajām problēmām.
Izteiktas pretrunas Bakalaura darbā apskatītajos jautājumos latviešu presē nav novērojamas, ir atšķirīgi viedokļi par jautājumiem, kas ir bijuši attiecīgajā laika posmā būtiskāki. Piemēram, laikraksts „Diena” armijas izvešanas gaitā patstāvīgi uzsvēra Krievijas armijas skaitliskā sastāva palielināšanu, savukārt tādos laikrakstos kā „Latviešu jaunatne”, „Neatkarīgā Cīņa” par galveno problēmu attiecīgajā laika posmā tika uzskatīts militāro objektu jautājums.
Jautājumā par krievvalodīgo iedzīvotāju problemātiku novērojamas izteiktas latviešu preses simpātijas pret tā laika Igaunijas valdības attieksmi, jo tā Igaunija atšķirībā no Latvijas šajā laikā aizstāvējusi savas nacionālās intereses. Jāatzīmē, ka Latvijas valdības kritika novērojama arī saistībā ar Krievijas – Latvijas delegāciju sarunu pēdējiem posmiem 1994.gadā.
…
