Ievads
Šajā darbā, pamatojoties uz spēkā esošo kriminālprocesa likumu un praksi, tiek izpētīti jautājumi, kas attiecas uz kriminālprocesa izbeigšanu pirmstiesas izmeklēšanā. Darba aktualitāte un pamatojums ir Kriminālprocesa likuma pieņemšana un spēkā stāšanās no 2005.gada 1.oktobra.
Jaunais Kriminālprocesa likums atbilst prasībām, ko pilnvērtīgi nespēja apmierināt Kriminālprocesa kodekss. Kriminālprocesa likums atbilst internacionāliem standartiem cilvēktiesību aizsardzības sfērā, tas atspoguļo tagadējās tendences cīņā ar noziedzību, paredz vienkāršāku, ātrāku un ekonomiski lētāku kriminālprocesa piemērošanas procedūru. Šī Kriminālprocesa likuma pieņemšana ir būtisks solis Latvijas tiesību attīstības vēsturē. Jaunā likuma pieņemšana tiek pamata arī ar to, ka tā projekta izstrāde un pieņemšana ir ieilgusi, ka Latvijas kriminālprocesuālo tiesvedību nosaka novecojis likums, kas bija pieņemts vēl Padomju Savienības laikā, gandrīz pusgadsimtu atpakaļ. Līdz šīm vel nav izdoti Kriminālprocesa likuma komentāri, bet autors uzskata, ka, tie ir ļoti vajadzīgi, pat nepieciešami. Ir izveidojusies situācija, kurā policijas, prokuratūras, tiesas un citi tiesu varas institūciju darbinieki, lemjot jautājumus kas saistīts ar kriminālprocesa normu piemērošanu konkrētās lietās, spiesti paļauties tikai uz savām zināšanām. Bieži vien, konsultējoties ar kolēģiem par likuma pareizu piemērošanu, viedokļi krasi atšķiras, un tādēļ nākas risināt jautājumu pamatojoties vien uz savu pieredzi un zināšanām.
Tikai ar plašām un padziļinātām zināšanām, kuras var reāli pielietot praksē piemērojot Kriminālprocesa likuma normas, var panākt Kriminālprocesa likuma mērķa sasniegšanu, tādā veidā taisnīgi noregulējot izveidojušās krimināltiesiskās attiecības. Autors savā darbā centās izprast un pamatīgāk iepazīt tieši jautājumu par kriminālprocesa izbeigšanu pirmstiesas izmeklēšanā.
Šī darba tēma tika izraudzīta, lai dziļāk izprastu kriminālprocesa izbeigšanas pamatus un būtību.
Kriminālprocesa likuma 377.pantā noteikti visi tie apstākļi, kurus konstatējot, procesa virzītājs kriminālprocesu nedrīkst uzsākt, bet uzsākts process viņam ir jāizbeidz. Balstoties uz šiem apstākļiem, tiek izslēgta iespēja prettiesiski uzsākt kriminālprocesu, jeb turpināt jau uzsākto.
Darba mērķis ir – uz izzinātās, apstrādātās un klasificētās informācijas pamata meklēt problemātiskas situācijas, nolūkā izteikt secinājumus un priekšlikumus kriminālprocesa normu tālākā attīstīšanā un pilnveidošanā.
Darba pirmajā nodaļā izmantojot aprakstošās, analīzes metodes, tiks apskatīti sekojoši jautājumi. Pirmkārt, izmantojot šīs metodes, tiks apskatīta kriminālprocesa izbeigšanas vēsturiskās saknes un tālākā attīstība Latvijā. Otrkārt, kriminālprocesa izbeigšanas vispārīgais raksturojums. Darba otrajā nodaļā tiks izmantotas aprakstošā, analīzes, dokumentāla un statistiskās pētīšanas metodes, ar kuru palīdzību tiks raksturoti kriminālprocesu nepieļaujošie apstākļi. Darba trešajā nodaļā, izmantojot aprakstošo, analīzes un dokumentālo izziņas metodes, tiks apskatīts kriminālprocesa izbeigšanas process, atbrīvojot personu no kriminālatbildības.
1. Kriminālprocesa izbeigšanas vispārīgais raksturojums
Juridisko terminu skaidrojošā vārdnīcā terminam “kriminālprocess” ir dots sekojošs skaidrojums. Termins “kriminālprocess” veidojies no diviem latīņu vārdiem – crimen (noziegums) un processus (kustība, norise). Tātad: kriminālprocess ir pirmstiesas izmeklēšanas iestāžu, prokuratūras un tiesas darbība nolūkā noskaidrot, ātri un pilnīgi atklāt noziegumus, noskaidrot vainīgās personas un garantēt likumu pareizu pielietošanu, tulkošanu, lai katra persona, kas izdarījusi noziedzīgu nodarījumu, saņemtu taisnīgu sodu, bet neviens nevainīgais netiktu saukts pie kriminālatbildības un notiesāts, kā arī ar šo darbību izveidojušās tiesiskās attiecības starp visām iestādēm un personām, kas piedalās procesā.1…
