Kurzemes kultūrvēsturiskās īpatnības, to iesaiste tūrisma produktā

Armanda Deveņa diplomdarbs „Kurzemes kultūrvēsturiskās īpatnības un to iesaiste tūrisma produktā” mērķis ir Kurzemes kā kultūrvēsturiskā novada izpēte un tā iesaistīšana tūrisma produktā.
Diplomdarba uzdevumi ir izpētīt un izanalizēt Kurzemes novada etniskās un kultūras īpatnības, raksturot tipiskākos objektus, izpētīt piedāvātos tūrisma produktus, kā arī iztrādāt priekšlikumus jaunu uz kultūrvēsturiskām īpatnībām balstītu produktu izveidei un iztrādāt jaunu maršrutu.
Diplomdarbs sastāv no 5 nodaļām:
1.No vēstures līdz kultūrvēsturiskā mantojuma produktam (kultūras un kultūras mantojuma definīcijas un kultūras tūrisma nozīme),
2.Kurzemes novada kultūrvēsturiskās un etniskās īpatnības,
3.Tipiskākie Kurzemes novada etniskie, kultūras un vēstures objekti,
4.Piedāvātie Kurzemes kultūrvēsturiskā mantojuma tūrisma produkti,
5.Jauna tūrisma maršruta izstrāde.
Pētījuma rezultātā autors secina, ka Kurzemē ir bagātīgs kultūrvēsturiskais mantojums, taču tas netiek pilnībā izmantots. Attīstot un pilnveidojot Kurzemes novadā esošās savdabīgās kultūras un etniskās vērtības, var tikt radīts jauns konkurētspējīgs tūrisma galamērķis.
Kultūras tūrisms ir viens no plašākajiem un straujāk augošajiem globālā tūrisma segmentiem. Saskaņā ar Pasaules Tūrisma Organizācijas datiem 37 procenti no visiem starptautiskajiem ceļojumiem ir saistīti ar kultūru.
Kultūra spēlē svarīgu lomu ekonomikā kā valsts identitātes veidotāja un nostiprinātāja, jo bagāts kultūrvēsturiskais mantojums rada pieaugošu interesi par valsti. Eiropas līmenī kultūra tiek skatīta kā nozīmīgs resurss, kas ne tikai sniedz jaunas darba vietas, bet arī var radīt kultūru saskaņu visā Eiropā.
Pasaules Tūrisma Organizācija 2003. gadu ir pasludinājusi par kultūras tūrisma gadu.
Latvija ir bagāta ar kultūras resursiem, it īpaši Kurzemes reģions, tadēļ autors izvēlējās tēmu „Kurzemes novada kultūrvēturiskās īpatnības un to iesaiste tūrisma produktā”. Apzinot un pilnveidojot Kurzemē esošos kultūras, vēstures un etniskos objektus, var tikt radīts konkurētspējīgs tūrisma produkts.
Darba mērķis: Kurzemes kā kultūrvēsturiskā novada izpēte un tā iesaiste tūrisma produktā.
Darba uzdevumi:
1)izpētīt un izanalizēt Kurzemes novada etniskās un kultūras īpatnības, to izpausmes arhitektūrā, dzīves veidā, valodā, tautas tērpos, tradīcijās, nacionālajā virtuvē, vietvārdos u.c.
2)apsekot un raksturot Kurzemes novada tipiskākos kultūras, etniskos un vēstures objektus,
3)izpētīt piedāvātos tūrisma produktus un pakalpojumus (maršrutus, bukletus, internet materiālus, tūrisma firmu piedāvājumus, Balttur 2003 piedāvāto),
4)iztrādāt priekšlikumus jaunu uz kultūrvēsturiskām īpatnībām balstītu tūrisma produktu izveidei,
5)izstrādāt jaunu tūrisma maršrutu.
Pētījumu pamtā tika izmantota publicēto datu vākšana un analīze, t.i., sekundāro datu izpēte, jo pamatā nepieciešamā informācija ir vēsturiska, balstīta uz jau veiktiem pētījumiem.




1. No vēstures līdz kultūrvēsturiskā mantojuma produktam

1.1. Kultūras un kultūrvēstures jēdzienu izpratne
Sabiedrībā kultūra asociējas ar mākslu ( literatūra, glezniecība, mūzika, opera, teātris utt.). Sociālzinātnieki kultūru definē kā specializētas uzvedības modeli, izpratni, pielāgošanos un sociālo sistēmu, kas raksturo kādu konkrētu cilvēku grupu. “Kultūra ir apzināta cilvēku kolektīva uzvedība, pretstats instinktīvajai, iedzimtajai uzvedībai” [45.; 4.lpp.]. Sociālās grupas pārstāvji apgūst integrētus un saistītus uzvedības modeļus, dabas un sociālo izpratni un tehniskās zināšanas. Pēc vajadzības katrs no mums izzina kultūru, kurā ir piedzimis un uzaudzis, taču visu kultūru kopumā uztvert ir neiespējami. Kultūra ir sarežģīti veidots tīkls, ko var izprast, ja tiek apskatīta pēc atsevišķām iezīmēm [44.;31.lpp.]. Nejaušam vērotājam par kultūru priekšstatu sniedz atšķirīgie ēšanas paradumi, lietotie žesti, reliģisko rituālu ceremonijas u.c.
Kultūra tiek iedalīta atsevišķos elementos. Apzinātas uzvedības elementus, sākot no valodas un beidzot ar pielietotajiem darba rīkiem, var definēt kā kultūras iezīmes. Iezīme var būt kāds objekts (piemēram, āķis zivju ķeršanai), tehnika (piemēram, zvejastīklu veidošana), ticība (ūdens garu esamība), attieksme (piemēram, pārliecība, ka zivis ir vērtīgākas uzturā nekā dzīvnieku gaļa). Kultūras iezīmes ir kultūras vienkāršākās izpausmes.
Atsevišķas kultūras iezīmes, kuras funkcionāli ir savstarpēji saistītas, veido kultūras kompleksu. Piemēram, liellopu audzēšana masajiem Kenijā un Tanzānijā bija viņu kultūras iezīme. Saistītās iezīmes ir personas bagātību mēru sistēma pēc tai piederošo lopu skaita; uzturā lietoto piena produktu un lopu gaļas daudzums, kā arī ar lopkopību nesaistītu nodarbošanos nicināšana. Šo iezīmju kopums sniedz masaju kultūras kompleksa aprakstu no viena aspekta. Kultūras iezīmes un kultūras kompleksi ir reģionālas nozīmes.
Izdalot teritorijas ar savdabīgām kultūras iezīmēm, veidojas kultūras reģioni. Kultūras reģionus ataino sabiedriskās un politiskās struktūras, reliģiskā piederība, ekonomiskā sistēma un pat ģērbšanās veids, ēšanas piederumi, dzīvojamo māju veidi.
Kultūra ģeogrāfijā izdala:
tautas,
masu,
etnisko kultūru.
“Tautas kultūra ir kultūra, kuru veido iedzīvotāji, kuri saglabā tradicionālo dzīves veidu. Tie ir lauku cilvēki, kuri piekopj vecmodīgu dzīves veidu, dzīvo vienkārši un viņu dzīvi maz ietekmē modernā tehnoloģija. Tautas kultūra ir atturīga, savienoties spējīga, bieži neatkarīga grupa ar viendabīgu rasu un tradīciju piederību, ar spēcīgu ģimenes vai klanu struktūru un augsti attīstītiem rituāliem”[45.;10.lpp.]. Sabiedriskā kārtība tiek uzturēta ar reliģisko vai ģimenisko sankciju palīdzību. Savstarpējā attiecības ir ciešas, tradīcijas ir ļoti svarīgas, tādēļ jebkādas pārmaiņas notiek ļoti lēni. Lielākā daļa priekšmetu ir darināti ar rokām. Tautas kultūras sabiedrībā dominē naturālā saimniecība. Tautas kultūrā individuālisms ir vāji attīstīts, jo pastāv sociālās klases.
Mazattīstītajās pasaules valstīs tautas kultūras paliek nemainīgas, turpretī industrializētajās valstīs ( ASV, Kanāda) pastāvīgās tautas kultūras vairs neeksistē.
Tautas kultūra iekļauj materiālās un nemateriālās kultūras elementus. Materiālā kultūra ietver visus objektus, kas veidoti un lietoti kultūras grupā: darba rīki, piederumi, ēdiens, ēkas, mēbeles, apģērbs, mūzikas instrumenti, transporta līdzekļi, mākslas darbi u.c. fiziski objekti. Materiālās kultūras elementi ir redzami. Turpretī nemateriālā kultūra vai folklora tiek definēta kā mutiska, kas iekļauj teikas, dziesmas, zināšanas, ticējumus, ieražas un paražas, kuras turpinās no paaudzes paaudzē mutiskā vai rakstiskā veidā. Tautas dialekti, reliģija un pasaules uzskati pieskaitāmi pie nemateriālās kultūras.
1.1.2. Masu kultūra
‘’Masu kultūra izplatīta plašā, neviendabīgā sabiedrības grupā, kas bieži ir augsti individualizēta un patstāvīgi mainīga. Attiecības starp cilvēkiem ir bezpersoniskas, un notiek sīka darba dalīšana, kas noved pie specializētu profesiju veidošanās” [45.;259.lpp.]. Masu kultūrā dominē preču saimniecība un sabiedriskā kārtība tiek uzturēta ar dažādu organizāciju palīdzību ( policija).
1.1.3. Etniskā kultūra
Etnisko kultūru raksturo etniskas grupas ar kopīgu izcelšanos un kopīgām kultūras tradīcijām, dzīvojot kā minoritāte plašākā sabiedrībā. Etnisko grupu raksturo stipra grupas piederības sajūta. Persona nevar vienkārši pievienoties šai grupai, ir jāpiedzimst tajā. Grūtākais, definējot etnisko grupu, ir tas, ka dažādas grupas savu etnisko būtību balsta uz dažādām iezīmēm. Piemēram, ebreji savu piederību asociē ar reliģiju, afroamerikāņiem šī iezīme ir ādas krāsā. Rase, reliģija, valoda, tautas kultūra, izcelšanās vieta un politika – visi var definēt etnisko būtību.
1.2. Kultūrvēsturiskā mantojuma produkts
1.2.1. Kultūrvēsturiskā mantojuma jēdziens
“Kultūras mantojums ir cilvēka garīgās darbības liecība materiālā vai nemateriālā formā. Kultūras mantojums ietver sevī mākslinieku, arhitektu, mūziķu, rakstnieku un zinātnieku darbus, kā arī anonīmu mākslinieku darbus, cilvēces gara izpausmi un vērtību sistēmu, kas piešķir dzīvei jēgu. Kultūras mantojuma nozare Eiropas praksē aptver nekustamo un kustamo kultūras pieminekļu aizsardzību un ar tiem saistīto liecību apzināšanu, pētniecību, uzskaiti, saglabāšanu, izmantošanu un iesaistīšanu mūsdienu dzīves apritē”[48.; 33.lpp.].
Mantojuma jēdziens ir veidojies pagātnē, kad liela nozīme bija relikviju saglabāšanai. Tā attīstības process ir novedis pie ievērojamām izmaiņām tā izpratnē. Šis attīstības process var tikt iedalīts atsevišķos etapos, no kuriem katrs ietver konkrētus paņēmienus sasniegumu plānošanai, kas vērsti uz interešu objektiem, uz kritērijiem to atlasei, uz nepieciešamajiem instrumentiem un pat uz lēmumu pieņēmēju mērķiem un rakstura.
Saglabāšanas pieeja vērsta uz pieminekļveida celtnēm, kuras, savukārt, izvēlētas pēc objektīviem un redzamiem raksturojošiem kritērijiem (vecums, krāšņums). Laika gaitā, pārejot no saglabāšanas uz to atjaunošanu un pilnveidošanu, interešu objekti pārtop ansambļos un interešu teritorijās, tādejādi nodrošinot šo reģionu mūsdienīgu funkcionēšanu. Atlasītie raksturojošie kritēriji nodrošina kvalitātes funkciju un tā noved pie lēmumu pieņēmēju un menedžeru sadarbības ar vēsturniekiem un arhitektiem.
1.2.2. Atrašanās vietas nozīme
Ļoti liela nozīme kultūrvēsturiskajā mantojumā ir tā atrašanās vietai. No vienas puses, atrašanās vieta arī ir kultūrvēsturiskā mantojuma produkts, pat ja neeksistē taustāmu, saglabājušos fizisku lielumu. Vieta, vai tā ir valsts, pilsēta, vai jebkura teritorija uz zemes virsmas, ir atpazīstama ar tai piedēvētajām asociācijām
(MacCannell 1976).…