Diplomdarbā tiek pētīta un analizēta labu tikumu ģenerālklauzula kā vispārējs civiltiesību princips, tā izpratne, loma un nozīme tiesiska darījuma interpretācijā, gadījumos, kad tiek piemērots Latvijas Republikas Civillikuma (turpmāk-Civillikums) 1415. panta tiesiskais regulējums.
Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk-Satversme) 1. pants, kas nosaka: ”Latvija ir neatkarīga demokrātiska republika”, ietver sevī tiesiskas valsts pamatprincipus, proti, tiesiskās paļāvības, samērīguma un vienlīdzības principus. Demokrātiskas un tiesiskas valsts principi balstīti uz līdzsvaru starp pamatvērtībām sabiedrībā un tiesību realizāciju. Tiesiskas valsts jēdziens vispirms ir jāsaprot kā domāšanas līmenis, proti, nerakstītu tiesību normu kā cilvēka cieņas, brīvības un taisnīguma atzīšana, tajā skaitā labu tikumu principa ievērošana civiltiesiskās attiecībās. Tādējādi pamattiesības ir nesaraujami saistīts ar privāttiesībām un skatāmas kopsakarībā.
Lai gan Civillikums nesniedz labu tikumu jēdziena definējumu, tas atzīstams kā viens no vispārējiem civiltiesību principiem, „kas tiek atvasināts no dabiskajām tiesībām, funkcionē tiesiskā valstī un ir vispārpieņemti kādā konkrētā tiesību nozarē, tiesību sistēmā vai tiesību lokā”.1
Tādējādi varam secināt, ka tiesību piemērotājam izskatot konkrētus gadījumus, kas attiecas uz tiesiska darījuma spēkā esamības izvērtējumu, ir jāņem vērā tiesību sistēma kopumā, jo kā norādīja tiesību zinātņu profesors V.M.Hvostovs „neviena tiesību norma nav izolēta: visas tiesības ir kā vesels, dibināts uz zināmiem vispārīgiem principiem un noteikumiem, kamdēļ katras atsevišķas normas jēdziens un nozīme ir saprotams tikai šīs normas sakarībā ar citām normām.”2
Nevar nepiekrist Dr.habil.iur. profesora Vasilija Sinaiska viedoklim, kurš uzskata, ka tiesību piemērotājam, izvērtējot konkrētus gadījumus ”ir jāiziet no visas civiltiesību sistēmas (salīdz.4. p.), kas ir normatīvās civiltiesiskās sabiedrības pamats.”3 Tādējādi var iebilst dažu juristu paustajam viedoklim, ka tiesai labu tikumu pārkāpums ir jānorobežo no labai ticībai pretējas rīcības, jo tiesa nevar vienlaikus atsaukties uz Civillikuma (turpmāk-CL) 1. un 1415.pantu. Kas savukārt ir svarīgs apstāklis, lai nošķirtu likumam pretējus darījumus no darījumiem, kas pretēji labiem tikumiem.
Šāda principu dalīta nošķiršana nav nepieciešama, jo kā noradījis tiesībzinātnieks V.Sinaiskis ”civiltiesību pantu iztulkojumam jāievēro ne tikai atsevišķa norma- pants un tam iepriekšējie un sekojošie- bet visas kodeksa normas”4.
Labu tikumu ģenerālklazulas jēdziena nenoteiktība ir tas priekšnoteikums, kas tiesību piemērotājam uzliek par pienākumu CL 1., 5., 4., 1592. un 1415. pantus izvērtēt un interpretēt sistēmiski to kopsakarā.
Lai spētu rast atbildi un izvērtētu labu tikumu kā vispārēja civiltiesību principa nozīmi un lomu tiesību normu interpretācijā un piemērošanā, pamatojoties uz vēsturisko un sistēmisko metodi, diplomdarbā ir izmantoti gan Latvijas republikas, gan citu valstu juristu darbi 20.-30. gados, piemēram, Dr.habil.iur. profesora Vasilija Sinaiska, Konstantīna Čakstes, tiesībzinātnieka V.M. Hvostova, juristu F.Konradi, A.Valtera un citu tā laika autora darbus, kas pētījuši un analizējuši likuma iztulkošanas specifiskās problēmas, tiesību būtību un tiesību normu interpretāciju.
Vienlaikus darbā ir izmantoti mūsdienu autoru darbi, kas devuši būtisku ieguldījumu tiesiskās domas izveidei jautājumos, kas saistīti ar tiesību normu iztulkošanu, proti, Dr.habil.iur.profesora Edgara Meļķiša, Augstākās tiesas senatora J.Neimaņa un Dr.iur. Daigas Iļjanovas un citu autoru darbus, kā arī tiesu praksi, tajā skaitā neatkarīgās Latvijas laikā 20.-30. gados.…
