Kopš Latvijas neatkarības atgūšanas valstī notiek intensīva valsts sabiedriskās iekārtas un ekonomikas pārkārtošana atbilstoši demokrātiskas valsts jēdzienam un principiem. Pēdējos četrpadsmit gados Latvijas ekonomika ir veikusi ceļu no totalitāras valsts pārvaldes sistēmas un centralizēti plānotas tautas saimniecības uz demokrātisku pārvaldi un tirgus ekonomiku.
Šajā posmā būtiskas izmaiņas ir piedzīvojusi valsts mājokļu politika un ar to saistītie procesi – dzīvojamo māju privatizācija un dzīvokļu tirgus attīstība. Būtisku ietekmi uz sabiedrības locekļu domāšanu atstāja dzīvojamo māju privatizācijas process un dzīvokļu tirgus darbības uzsākšana. Mūsu bijušās padomju sabiedrības izpratnē nekustamais īpašums neko nenozīmēja, jo tā mums vienkārši nebija. Līdz Latvijas neatkarības atjaunošanai Latvijā gandrīz viss nekustamais īpašums piederēja valstij vai pašvaldībām.
Katra cilvēka vajadzība, pilnvērtīgas dzīves nodrošināšanai, ir atbilstoša dzīves vieta - istaba, dzīvoklis vai individuālā māja. Tiesības uz mājokli ir viena no svarīgākajām cilvēktiesību normām un pieder pie valsts rūpēm par pilsoņu pamattiesību nodrošināšanu. Tādēļ valstiski svarīgs uzdevums ir tādas mājokļu politikas veidošana, kas ļautu katram iedzīvotājam atbilstoši iespējām un vajadzībām, izmantot sev piemērotāko mājokli.
Mājoklis ir galvenais cilvēka dzīves darbībai un eksistencei nepieciešamās vides nodrošinājums un reizē arī viens no tautas labklājības rādītājiem. Tā kā mājokļu kvalitāti kopumā nosaka vispārējais dzīves līmenis valstī, tad valsts dalība mājokļu attīstībā no makroekonomiskā viedokļa ir jāvērtē kā būtisks ieguldījums tautas attīstībā.
Pēdējo gadu laikā Latvijā ir novērojams izteikts nekustamā īpašuma cenu kāpums, nekustamā īpašumu cenas pāris gadu laikā atsevišķos tirgus segmentos ir pieaugušas vairākas reizes. Īpaši straujš cenu pieaugums ir novērojams dzīvokļu cenām Rīgā, salīdzinot ar 2001.gadu, tās ir pieaugušas vidēji vairāk nekā četras reizes.
Cenu pieaugums ir radījis pastiprinātu sabiedrības interesi par nekustamā īpašuma tirgu kopumā. Sabiedrības intereses un cenu kāpuma rezultātā nekustamā īpašuma tirgus ir kļuvis ne tikai aktīvāks, par ko liecina veikto pirkuma darījumu skaita palielināšanās, izsniegto hipotekāro kredītu apjoma pieaugums, jaunu celtniecības projektu aktivizēšanās un banku savstarpējā konkurences saasināšanās, bet arī jūtīgāks pret iespējamo īpašumu cenu kritumu, kas, ņemot vērā līdz šim novēroto pieauguma tempu, var būt īpaši straujš.
Savukārt straujš cenu kritums var atstāt negatīvu ietekmi ne tikai uz jaunu daudzdzīvokļu projektu attīstītājiem, kas nespēs realizēt iesāktos projektus, bet arī uz banku sektoru, kas šobrīd aktīvi piedalās gan nekustamā īpašumu projektu finansēšanā, privātpersonu kreditēšanā, kā arī valsts ekonomikas attīstībā kopumā.
Atskatoties uz līdz šim novērotajām banku un nekustamā īpašuma sektora krīzēm dažādās pasaules valstīs, var konstatēt, ka pirms nekustamā īpašuma cenu krituma jeb nekustamā īpašuma tirgus krīzes, ļoti bieži ir novērojams nekustamā īpašuma cenu, īpaši zemes cenu, kāpums, ko ir veicinājusi finanšu liberalizācija un kreditēšanas ekspansija, jaunu nekustamā īpašuma projektu aktivizēšanās. Līdzīgas pazīmes varam novērot arī Latvijā, it īpaši Rīgā.…
