NOBEIGUMS
Darba autors, analizējot darba gaitā tiesību normatīvos aktus, juridisko literatūru un juridiskās prakses materiālus, ir nonācis pie sekojošiem secinājumiem:
1. No 1993.gada 01.septembra Latvijā laulību var šķirt tikai tiesā, un laulība ir šķirta ar dienu, kad likumīgā spēkā stājies tiesas spriedums par laulības šķiršanu.
2. Izvērtējot laulības šķiršanas īpatnības, laulības šķiršanas pamati iedalāmi vispārējos un sevišķajos pamatos:
2.1. vispārējais pamats ir laulības iziršana (pamatojoties uz Latvijas republikas likumdošanu);
2.2. sevišķie pamati:
a) laulības turpināšana laulātajam, kurš pieprasa laulības šķiršanu, bet kura ir neiespējama tādu iemeslu dēļ, kas ir atkarīgi no otra laulātā un šo iemeslu dēļ kopdzīve ar viņu būtu nepanesama cietsirdība pret laulāto, kas pieprasa laulības šķiršanu;
b)viens laulātais piekrīt otra laulātā prasībai šķirt laulību vai arī abi laulātie pieprasa laulības šķiršanu;
c)viens no laulātajiem sācis kopdzīvi ar citu personu un šajā kopdzīvē piedzimis vai gaidāma bērna piedzimšana.
Minētais iedalījums tiek izvirzīts, pamatojoties uz laulības šķiršanas lietu izpēti un arī to, ka pamatā laulības šķiršanai ir laulības iziršana.
3. Šobrīd vienlaikus ar laulības šķiršanas vai spēkā neesamības prasību ir savienojamas un izskatāmas no ģimenes tiesībām izrietošās personiskās un mantiskās prasības. Šādam apvienošanas procesam ir vairāki pozitīvi momenti:
3.1. ir nodrošināts lietderības princips:
a) nerodas jaunas nesaskaņas vai domstarpības starp laulātajiem un tādējādi saasinot jau tā diezgan nepatīkamo procesu;
b)ja ģimenē ir bērni, tie mazāk ir iesaistīti laulības šķiršanas procesā un sakarā ar to, pēc iespējas mazāk tiek traumēta bērna psihe;
3.2. ir nodrošināts ekonomijas princips:
a)tiek samazināta tiesu noslogotība,
b)ietaupot savu laiku, laulātie ātrāk atrisina visus ar laulības šķiršanu saistītos jautājumus,
c)tiek ietaupīti laulāto naudas līdzekļi, jo nav jāmaksā vairākas valsts nodevas;
4. Laulības noslēgšanas moments nav svarīgs pie laulības šķiršanas. Noteicošais ir termiņš, no kura laika laulātie dzīvo šķirti. Tomēr pastāv arī izņēmumi, un visbiežāk praksē sastopamais izņēmums ir pušu vienošanās, taču arī šī pušu izteiktā griba neuzliek tiesai pienākumu, bet tikai piešķir tiesību šķirt laulību.
5. Tiesa, taisot spriedumu laulības šķiršanas vai neesamības lietā, ja ģimenē ir bērni, galvenokārt, balstās nevis uz laulāto personiskajām interesēm, bet gan uz bērna interesēm.
6. Likums nosaka, ka laulības spēkā neesamības prasība nav ceļama, ja abi laulātie ir miruši. Pastāvot šādai likuma normai, tiek aizskartas mantinieku intereses. Tādos gadījumos laulāto manta ir sadalāma pēc likumdevēja paredzētajiem noteikumiem, proti, kad laulība ir spēkā. Tādējādi, var mainīties mantinieku loks, kuriem ir likumiskas tiesības pretendēt uz viena vai otra laulātā kustamo un nekustamo mantu.
7. Laulība ir netradicionāls privāttiesisks līgums, kas atšķir to no citām privāttiesiskām attiecībām ar savu strikti personisko raksturu. Sakarā ar to, lietas par laulības šķiršanu vai neesamību tiek izskatītas slēgtā tiesas sēdē, un spriedumu noraksti trešajām personām (pēc to pieprasījuma) izsniedzami tikai gadījumos, kad šis spriedums tieši skar trešās personas intereses.
8. Nav noregulētas tiesvedības izbeigšanas un laulāto samierināšanās sekas laulības šķiršanas lietās.
9. Ja kopā ar prasību par laulības šķiršanu ir izskatāms prasījums par laulāto mantas dalīšanu, kas sevī ietver strīdu par īpašuma tiesībām uz nekustamo īpašumu, šādas civillietas par laulības šķiršanu izskatīšana ir pakļauta apgabaltiesai.
Lai pilnveidotu laulības šķiršanas un spēkā neesamības lietu izskatīšanas procesu un rezultātā tiktu ievērotas cilvēktiesības, kā arī, lai nodrošinātu idejisko pareizību, darba autors izsaka sekojošus priekšlikumus:
1. Šobrīd laulības šķiršanas lietu izskatīšanai tiesā ir noteikti pārāk gari termiņi, proti, trīs gadi no laulības iziršanas brīža. Bez dažādu institūciju, kas palīdzētu laulātajiem samierināties un atrisināt viņu problēmas, iesaistīšanas minētajā procesā, tāda termiņu pagarināšana nebūt neveicina laulības saglabāšanu. Sakarā ar to, netiek panākts likumdevēja iecerētais mērķis. Gluži pretēji, tas var novest pie laulības izbeigšanas, nenokārtojot likumā paredzētās formalitātes. Tātad, būtu nepieciešams ar likumu ieviest institūtu, kas laulātajiem palīdzētu tiesas dotajā samierināšanās laikā atrisināt viņu problēmas un domstarpības, tādējādi panākot iecerēto tiesas mērķi. Par šādu institūtu varētu būt gan samierinātāji (juristi, advokāti), gan arī speciāli apmācīti psihologi, ārsti – psihoterapeiti.
2. Katrā pirmās instances tiesā kā patstāvīgai štata vienībai jābūt tiesas psihologam, vēlams ar papildus specializāciju laulības psiholoģijā, kurš sniegtu tiesai savu atzinumu par laulības saglabāšanas iespējām un samierināšanas laika nepieciešamību, veiktu ar laulātajiem pārrunas, kā arī ieteiktu viņiem iespējamo palīdzību laulības saglabāšanai. Šajā sakarībā būtu nepieciešams veikt attiecīgus grozījumus likumā „Par tiesu varu”.
3. Prasītāja pārstāvim nedrīkst būt tiesību celt prasību par laulības šķiršanu, jo pamats laulības šķiršanai izriet no materiālo tiesību normām, t.i., Civillikuma, nevis no Civilprocesa likuma normām.
4. Laulības šķiršanas lietām ir jābūt piekritīgām izskatīšanai tikai vienai pirmās instances tiesai.
5. Civilprocesa likumā jānosaka, ka paskaidrojumus lietās par laulības šķiršanu puses sniedz personīgi.
6. Laulības šķiršanas lieta izskatāma, piedaloties abām pusēm. Puses pārstāvis var piedalīties lietā, ja tiesā ir iesniegts prasītāja motivēts pieteikums un saņemti atbildētāja personīgi sniegti, motivēti paskaidrojumi.
7. Laulāto vienošanās par laulībā dzimušā bērna uzturlīdzekļiem noteikti ir jāapstiprina ar spriedumu vienlaicīgi ar laulības šķiršanu, lai ar vienošanos uzņemto saistību labprātīgas neizpildes gadījumā varētu prasīt to izpildi piespiedu kārtā.
8. Laulības šķiršana un prasījumi, kas izriet no ģimenes tiesiskajām attiecībām, un kuri ir izspriežami vienlaikus, nebūtu jāsaista ar mantiska rakstura strīdu izskatīšanu laulāto starpā, bet prasības par laulāto mantas dalīšanu izskatāmas atsevišķā tiesas procesā saskaņā ar šā likuma attiecīgajām normām.
…
