Kino ļaundari ir neparasta parādība. Nereti viņi ekrānā dara ko tādu, kas skaidri apvērš sabiedrībā pastāvošo kārtību, pieņemtās vērtības un normas. Tomēr nereti skatītāji, to vērojot, gūst baudījumu un uzskata ļaundarus par pievilcīgiem varoņiem. Turklāt bieži vien nemaz netiek piedomāts pie ētiskajām dilemmām, ko krimināla satura filmas mums piedāvā. Līdz ar to noziegumu cildināšana var ienākt arī sadzīvē un cilvēku ikdienas sarunās. Tendence bez lielām pārdomām apbrīnot, nevis nosodīt noziedzību, šķiet, īpaši attiecināma uz liela mēroga zādzībām un laupīšanām. Ziņās uzzinām par vienu „no skaistākajiem pēdējo gadu noziegumiem”1, kad tiek aplaupīts juvelieru veikals. Sabiedrība tīksminās par zagļu izdomu un uzdrīkstēšanos, lai arī apzinās, ka izdarīts kriminālnoziegums, par ko būtu jāsaņem sods. Mākslas darbu zagļu apbrīnošana gan filmās, gan realitātē ir vēl jo vieglāka tāpēc, ka šajās zādzībās it kā cieš visa sabiedrība, tomēr nozagtās mantas vērtību izteikt naudā ir daudz sarežģītāk kā, piemēram, bankas aplaupīšanā. Mākslas darbi šķiet kas abstraktāks un nenoteiktāks, jo tiem grūtāk norādīt konkrētu vērību naudas izteiksmē. Tas īpaši veicina ļaundaru apbrīnošanu.
Šāda valdošo vērtību un normu apvēršana ļauj filmas par mākslas darbu zādzībām pielīdzināt literatūras teorētiķa un semiotiķa Mihaila Bahtina (Михаил Бахтин) aprakstītajam karnevālam. Šo karnevālu laikā izzuda robežas starp sabiedrības šķirām, ikviens varēja identificēt sevi ar uzvarētāju, varoni. Kas līdzīgs norisinās, vērojot filmas, kurās zagļi aplaupa varenos un tiek prom nesodīti.
Darbā izvirzītas divas hipotēzes:
Spēlfilmas par mākslas darbu zādzībām uz skatītājiem
iedarbojas līdzīgi kā neoficiālais karnevāls, savukārt dokumentālās filmas par šo tēmu ir pielīdzināmas anti-karnevālam.
Spēlfilmu līdzināšanās neoficiālajam karnevālam dod iespēju ļaundara tēlam tajās pārkāpt sabiedrībā valdošās normas un vērtības, tomēr saņemot skatītāju simpātijas, savukārt dokumentālās filmas ļaundara tēlu „dekarnevalizē”.
Ar anti-karnevālu šajā darbā tiek saprasts, pirmkārt, laiks ārpus karnevāla M. Bahtina aprakstītajā laikmetā. Turpmākajā darbā uzsvērts, ka karnevāls veido otro dzīvi. M. Bahtins norāda – kamēr norisinās karnevāls, nepastāv dzīve ārpus tā. Taču kā nozīmīgs ir jāņem vērā vārds „kamēr”. Viduslaiku baznīca pieņēma un padarīja legālu, iespējams pat sargāja vai rādīja karnevāla formas, tomēr tikai atļautā laika ietvaros. Karnevāls nozīmēja īslaicīgu (nevis pastāvīgu) esošās hierarhijas, privilēģiju, normu un aizliegumu apspiešanu (nevis paliekošu destrukciju).2 Līdz ar to laiks ārpus karnevāla lielā mērā ir tā pretmets. Oficiālajā anti-karnevāla laikā pastāvēja neapstrīdama hierarhija, stingras uzvedības normas un ierobežojumi. …
