Mantojuma neatņemamās daļas izdalīšanas noteikšana un problēmjautājumi

KOPSAVILKUMS
Šī darba sagatavošanas gaitā tika izpētīs neatraidāmo mantinieku institūts Latvijā kopumā, lai varētu analizēt neatņemamās daļas izdalīšanas problēmjautājumus. Līdz ar neatraidāmo mantinieku institūtu izpēti autore nonākusi pie vairākiem secinājumiem saistībā ar neatņemamās daļas izdalīšanu. Šī pētījuma mērķis bija analizēt neatraidāmo mantinieku neatņemamās daļas izdalīšanas problēmjautājumus un aplūkot iespējamos risinājumus, lai tos novērstu. Analizējot tiesu praksi un konsultējoties ar zvērinātu notāri tika iegūti vairāki vērtīgi secinājumi par to, kādi praksē ir neatņemamās daļas izdalīšanas problēmjautājumi.
Līdz ar šo pētījumu darba autore izdara sekojošus secinājumus:
1. Neatraidāmo mantinieku institūts ir radīts ar mērķi vienlīdz apmierināt radinieku tiesības uz mantojuma saņemšanu un testatora brīvo gribu. Neatņemamās daļas izdalīšana attiecas tieši uz neatraidāmajiem mantiniekiem un tam ir vēsturisks cēlonis – ģimenes locekļu aizsardzība. Mantojuma atstājēja brīvas gribas interese un neatraidāmo mantinieku (ģimene) aizsardzības interese var tikt apvienota pateicoties regulējumam, ka mantojuma atstājējam ir tiesības noteiktu daļu atstāt testamentārajam mantiniekam pēc izvēles, no kuras viņa neatraidāmajiem mantiniekiem pienākas ½ ekonomiskā vērtība no likumā noteiktās mantojuma daļas. Autore šādu regulējumu, ka samazināta ( ½ no likumā noteiktās daļas) daļa ir izdodama neatraidāmajiem mantiniekiem uzskata par leģitīmu.
2. Iepriekšējos 50 gados vēsturiski Latvijas teritorijā novērojama tendence neatņemamai daļai samazināties. Par to liecina Padomju sociālistiskās republikas Civilkodeksa 558. pants, kas nosaka neatņemamās daļas apmērs Civilkodeksā ir ne mazāk, kā divas trešdaļas no likumiskās mantojuma daļas. Taču no Civillikuma izriet, ka šīs neatņemamās daļas apmērs ir ½ no likumiskās mantojuma daļas.
…