Ievads
Modernā vides aizsardzības politika pasaulē veidojusies relatīvi nesen. Tā sakņojas izpratnē, ka no atsevišķu dabas elementu aizsardzības un dabas resursu taupīgas izmantošanas pasākumiem nepieciešams pāriet uz ekosistēmu visaptverošu aizsardzību un vides politikas programmu realizāciju, kas garantē cilvēka dzīves vides kvalitāti (Vides projekti, 1998). Šādas integrētas jeb kompleksas vides aizsardzība teorētiskais pamats ir V. Vernadska mācība par biosfēru un V. Sukačova mācība par bioģeocenozēm (Liepa. I., Mauriņš A., Vimba E., 1991).
Palielinoties meža saimnieciskās izmantošanas intensitātei, arvien samazinās tādu teritoriju skaits, kur mežs saglabā tā ilglaicībai raksturīgās struktūras, procesus un sugas. Koki mežaudzēs reti sasniedz savu dabisko (bioloģisko) vecumu, jo saimnieciskās interesēs tos izdevīgāk cirst ātrāk. Tāpat mežs ar dažādiem paņēmieniem (tehnoloģisko koridoru veidošana, kopšanas cirtes, ceļu būve, monokultūru ierīkošana utml.) tiek pielāgots koksnes ražas parocīgākai novākšanai. Mūsdienās arī meža dabiskie traucējumi tiek rūpīgi kontrolēti un tiem ir maza nozīme meža augšanā. Šādu pārmaiņu rezultātā zūd dzīves telpa konkrētām sugām, ieviešas un savairojas mazprasīgi augi un dzīvnieki, un sākas meža daudzveidības noplicināšanās (Lārmanis V., Priedītis N., Rudzīte M., 2000).
Bioloģisko daudzveidību parasti definē kā pašatjaunojošos organismu pasaules dažādību un iekšējo mainību sugas ietvaros, iekļaujot ekosistēmu dažādību, ko šie organismi apdzīvo. Šai dažādībai ir jāizpaužas trijos līmeņos:
ģenētiskajā;
sugas;
ekosistēmas.
Bioloģiskās daudzveidības jēdziens ir jāskata gan laikā, gan telpā, tāpēc tas attiecināms uz organismiem visā to dzīves laikā un visā to izplatības areālā. Rezultātā var apgalvot, ka bioloģiskā daudzveidība norāda gan uz ekosistēmas, gan uz visas vides stāvokli (Wackernagel M., Rees W. E., 1996).
Galvenais cēlonis mūsu saimniekošanas nepilnībām ir sugu dalījums “derīgajās” un “nevērtīgajās”. Bioloģiskās daudzveidības izpratnē visiem dzīvības veidiem ir vienāda vērtība, jo tie attīstījušies ilgstošā mijiedarbībā ar vidi un apkārt dzīvojošajām sugām. Laika gaitā indivīdiem ir izveidojušies pielāgojumi ārējā veidolā, fizioloģijā un nišai, ko tā aizņem. Cilvēku darbības rezultātā “nevērtīgās” sugas tiek apzināti izstumtas no šīm dabiski līdzsvarotajām sistēmām, bet rezultātā cieš arī “derīgās” sugas un bioloģiskā daudzveidība ir būtiski samazinājusies (Priedītis N., 1999).
…
