Latvijas lielākā nacionālā bagātība ir meži. Tiem mūsdienās ir arī liela ekonomiskā un saimnieciskā vērtība. “Mežam un kokiem latviešu tautas dzīvē arvien bijusi ievērojama loma. Sirmā senatnē mežs bija mūsu senču pārtikas avots un mājoklis, tas pasargāja cilvēkus no karstuma, sala, vējiem un ienaidniekiem. No koka mūsu senči darināja darbarīkus, mājsaimniecības priekšmetus un cēla mājas.”1
Viena no aktuālākajām, tiesiskajām problēmām rodas gadījumos, kad augoši koki tiek pārdoti atsevišķi, bez zemes. Tas saistīts ar to, ka kokmateriāli ir viena no pieprasītākajām precēm pēdējo gadu laikā. Līdz ar to meža zemes īpašnieks, atsavinot augošus kokus, cer iegūt peļņu, kas arī ir viens no galvenajiem atsavināšanas iemesliem. Ieinteresēti augošu koku atsavināšanā, protams, ir uzņēmēji, kuru mērķos ietilpst peļņas gūšana, bet ne kļūšana par meža zemes īpašnieku. Kļūstot par meža zemes īpašnieku, rodas arī pienākumi, kas saistīti ar meža apsaimniekošanu. Būtiska nozīme ir arī pārkāpumiem, kas radušies neievērojot likumdošanu.
Aktuāla problēma ir ne tikai privāto personu meža zemes atsavināšana, bet arī valsts meža zemes atsavināšanā, kurai ir pavisam cita kārtība. Veicot Meža likumā noteiktās meža īpašnieka funkcijas, valsti kā privāto tiesību subjektu attiecībā uz valsts mežiem pārstāv valsts akciju sabiedrība “Latvijas valsts meži” (turpmāk tekstā VAS LVM). Bet valsti kā publisko tiesību subjektu pārstāv Valsts meža dienests, veicot vairākas funkcijas, no kurām kā galvenās Valsts meža dienesta likuma 1.pantā uzsvērtas meža politikas realizācija visā Latvijas teritorijā un normatīvo aktu ievērošanas uzraudzība.
Darbā tiks skatītas galvenās meža zemes atsavināšanas īpatnības gan privātajos, gan valsts mežos. Tiks apskatīti arī jautājumi, kas skar meža zemi, kura atrodas īpaši aizsargājamās dabas teritorijās.…
