Mūsdienu tiesu praksē ļoti aktuāls kļuva jautājums par morāla kaitējuma atlīdzināšanu. Arvien pieaug to prasību skaits, kur nemantisku labumu vai tiesību aizskāruma rezultātā cietušie saskaņā ar likumu lūdz noteikt atlīdzību pēc tiesas ieskata.
Kāpēc tas notiesk? Var droši apgalvot, ka vispār nav tādu cilvēku, kuri droši varētu apgalvot, ka nekad mūžā nav izjutuši morālās ciešanas. Kā ir zināms, mūsu dzīves iekārtošana ir sarežģīts process, kura pilnveidošanā sasniegt ideālu praktiski nav iespējams. Cilvēkam ir ciešas saites ar sociālo iekārtu, liela atkarība no sabiedrības un valsts un līdz ar to bieži rodas situācijas, ka indivīds sastopas ar dažāda veida pāri nodarījumiem, kuri tam sagādā morāla rakstura ciešanas. Šī tendence ir saistāma ar mūsdienu sabiedrības tiesiskās apziņas celšanos un to, ka personas pilnīgāk apzinās savas ar likumu aizsargātās tiesības.
Tomēr vēl dažus gadus atpakaļ mūsu ikdienas izpratni par morālo kaitējumu veidoja gandrīz sensacionālas publikācijas presē, kuras, gavlenokārt, bija saistītas ar ārzemes pieredzi morālā kaitējuma atlīdzināšanā. Piemēram, tādas: „kāda Ņujorkas iedzīvotāja iesūdzējusi tiesā radiostaciju, kas nosauca viņu par uzvarētāju radio rīkotajās «Neglītākās līgavas» sacensībās. Anete Esposito–Hlīdere pieprasījusi 300 000 dolāru pēc tam, kad radio dīdžejs izvēlējies viņas fotogrāfiju. Tiesa gan, vēlāk radiostacijas menedžeris nosūtījis Anetei atvainošanās vēstuli, paskaidrodams, ka turpmāk šādi konkursi vairs netikšot rīkoti.”1 „Prāvā pret NBA uzvarējusi basketbola tiesnese Sandra Ortisa del Valla. Viņa apsūdzēja Nacionālās basketbola asociācijas vadību par nevēlēšanos iekļaut viņu NBA tiesnešu korpusā, tādējādi nodarot viņai morālo kaitējumu. Tiesa del Vallas labā piespriedusi 7,85 miljonus dolāru. NBA gatavojas spriedumu pārsūdzēt.”2 Arī ārzemju filmās redzējām, ka cilvēki tiesas ceļā pieprasa un saņem milzu naudas summas par morālo kaitējumu.
Protams, ikdienā un arī dažādos normatīvajos aktos termins “morālais kaitējums” tika lietots diezgan bieži, taču tiesu praksē prāsības par morālā kaitējuma atlīdzināšanu bija retums. Var domāt, ka tas bija ne jau tādēļ, ka Latvijas sabiedrība 90.gadu vidū bijusi tik civilizēta, ka morālā kaitējuma nodarīšana bija reti sastopama. Domājams, tas bija tādēļ, ka sabiedrībā joprojām bija materiālisma iespaidā, kā arī saglabājās padomju iekārtas, kura vispār neatzina morālā kaitējuma mantisko atlīdzību, psiholoģiskais mantojums.
Daudzos Latvijā dzīvojošos cilvēkus morālā kaitējuma kompensēšanas fakts tajā laikā izraisīja izbrīnu un tas liecina par to, ka mūsu sabiedrība tajā laikā vēl nebija izpratusi cilvēka nemateriālo vērtību nozīmi. Var arī apgalvot, ka Latvijas Republikas normatīvie akti neatzina morālo kaitējumu un aizsargāja personu tikai izņēmuma gadījumos, kad tieši to paredz likums.
Pagāja apmēram desmit gadi un situācija pilnīgi izmainījās. 2006. gada 26. janvārī LR Saeima ir pieņēmusi un Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga 2006.gada 9.februārī ir izsludinājusi likumu, ar kuru ir izdarīti būtiskie grozījumi Civillikuma3 1635.pantā. Šī panta jaunā redakcija ne tikai pielieca punktu teorētiķu diskusijām par nemantiskā (morālā) kaitējuma lomu mūsu dzīvē, bet arī skaidri iezīmēja jaunas esības sākumu. Tagad normatīviem ir atvēlēta plašāka vieta personas nemantiskai aizsardzībai, kas no vienas puses paplašina personas tiesisko aizsardzību, bet no otrās puses, ir jārēķinās ar lielāku atbildību, ja tiks aizskarta persona.
Šodien Latvijas masu informācijas līdzekļos mēs vēl biežāk dzirdam vai lasām par to, ka viens vai cits cilvēks prasa atlīdzināt viņam morālo kaitējumu. Var atgadināt žurnalistes Ilzes Jaunalksnes lietu, kad „Rīgas apgabaltiesa nolēma, ka Jaunalksnes prasība pret Latvijas valsti ir pamatota un daļēji apmierināma ar 100 000 latu atlīdzību par morālo kaitējumu.”4 Šī lieta izsauca lielu sabiedrisko rezonansu. Attieksme pret tādu tiesas lēmumu bija ļoti dažāda. …
