21. gadsimta sākums ir sarežģīts laiks visā pasaulē, Eiropā, arī Latvijā. Pasaule it kā uzsāk jaunu dzīvi. Notiek cilvēka dzīves vērtību globalizācija un lokalizācija. Mēs dzīvojam laikā, kad notiek vērtību pārvērtēšana; valda viedokļu plurālisms.
Mūsdienu Latvijā, diemžēl, vērojama strauja vispārcilvēcisko vērtību degradācija, arvien biežāk ir sastopams zemiskums, cinisms un vienaldzība gan pieaugušajos, gan arī bērnos. Arvien svarīgāks kļūst jautājums par garīgo vajadzību, kultūras vērtību sargāšanu un vairošanu, ne tikai par materiālo labumu iegūšanu. Laikā, kad dzīvojam patērētāju, reklāmu pilnā pasaulē, šķiet, esam atteikušies no iespējas visu “skatīt caur garīguma un humānisma prizmu.”
Mūsdienu cilvēks, straujos tempos iedams cauri mūžam un pasaulei, visretāk atskatās savā dvēselē. Skolās jāpārvar garīguma krīze. Literatūra skolās vēl nebūt nav kļuvusi par ”sirdsapziņas mācību”, kā to saka dzejniece Māra Zālīte.
Izglītības procesā vissvarīgākais ir tas, ko katrs cilvēks uzskata par vērtību. Literatūras skolotāja uzdevums ir atrast veidus, kā modināt skolēnos motivāciju literatūras apguvei, kā radīt jauniešos vajadzību pēc grāmatām. Latviešu valodas un literatūras skolotāji nereti atzīst, ka galvenā problēma darbā ir saistīta ar to, ka jaunieši nelasa grāmatas. Video tehnika, datori un citi šī laika masu mediji kļūst par nopietniem konkurentiem intereses radīšanā par literatūru. Nevarēs palīdzēt autoritatīvu metožu izmantošana, cenšoties audzēkņus piespiest lasīt. Neviens literatūras skolotājs labprātīgi nevēlēsies atzīt “literatūras ēnas galu”.
Literatūrai ir nenoliedzama nozīme sevis un citu cilvēku kā vērtības apzināšanās procesā. Svarīgi ir radīt interesi par grāmatām, atšķirt labu literatūru no nevērtīgas.
Arī maniem audzēkņiem, Jēkabpils agrobiznesa koledžā topošajiem grāmatvežiem, komersantiem, bez labām profesionālajām zināšanām, nepieciešams izprast literatūru, lai tā palīdzētu veidoties personībām, kam ir dziļa nacionālā kultūrapziņa.
Imants Ziedonis ir izteicis domu:
“Lielai daļai dzeja, dzejnieks, dzejoļu būšana ir kā tāds pielikums pie dzīves, piedziedājums pie svinībām, rituālā izmantojams numurs”[75, 36].
Laikā, kad notiek vērtību degradācija, tikpat kā izzudušas vairākas vispārcilvēciskās vērtības, zūd robeža starp māksliniecisku un nemāksliniecisku kultūru. Kultūrai, arī daiļliteratūrai, ir vērtību iedaba. 20. gadsimta ievērojamākais aksiologs M. Šēlers uzskata, ka vērtības atklājas emocionālās intuīcijas aktā – mēs kaut ko noraidām un kaut kam dodam priekšroku. Tādā veidā mēs noraidām arī vērtības. Vērtība pauž vērtētāja attieksmi pret kādu objektu [57, 22]. Cilvēks savu rīcību samēro ar normu, ideālu, mērķi, sirdsapziņas balsi, vērtībām, kurām viņš piešķir subjektīvu nozīmīgumu, jēgu un kas viņam radījušas cieņu, bijību, pat svētuma izjūtu. Kā veicināt audzēkņos motivāciju tiekties pēc tādām vispārcilvēciskām vērtībām kā dzīvības svētuma, brīvības alkām, mīlestības cildenuma? Šīs vērtības atrodamas latviešu klasiskajā literatūrā. Savā darbā esmu mēģinājusi mācīt skolēnus novērtēt klasiskajā literatūrā izteiktās atziņas par labo un skaisto, par humānismu. Veidojot audzēkņos motivāciju meklēt – viņiem zināmajām pieredzēm pievienot jaunas – ietekmējošas, saviļņojošas, pārdomas izraisošas atziņas, arī klasiskās literatūras darbos piedāvāt saskatīt maniem audzēkņiem tuvs. Cenšos sākt klasiskās literatūras darbu apguves procesu, meklējot saistību ar mūsdienu problēmām, ar atbilžu meklēšanu jautājumiem, ko maniem audzēkņiem uzdod šodienas realitāte.…
