KOPSAVILKUMS
Secinājumi:
1. Naudas soda jēdziena legāla definīcija dota 1961.gada Latvijas PSR kriminālkodeksa 29.panta pirmajā daļā, kura tika pārņemta attiecīgi veicot dažas izmaiņas Latvijas kriminālkodeksā un Krimināllikumā. Naudas sods netika definēts ne 1903.gada Sodu likumos, ne 1933.gada Sodu likumā.
2. Tiesai, piemērojot naudas sodu un nosakot tās apmēru, jāņem vērā ne tikai likumpārkāpēja mantiskais stāvoklis un iespēja nekavējoties samaksāt visu naudas soda summu, bet arī personas paredzamie ienākumi, kas nodrošinātu personai iespēju likumā paredzētajā laikā samaksāt piespriesto naudas sodu.
3. Krimināllikuma sevišķajā daļā neviena panta sankcijā nav paredzēts naudu sodu piemērot kā papildsodu. Tas nozīmē, ka tiesa drīkst šo papildsodu piespriest visos gadījumos, kad ir pamats uzskatīt, ka tas sekmēs kriminālsoda mērķu sasniegšanu.
4. Naudas sodu kā papildsodu piemēro reti. Krimināllikumā nav noteikts kādos gadījumos naudas sodu var piemērot kā papildsodu, un kā rīkoties, ja naudas sodu kā papildsodu nevar piedzīt.
Ierosinājumi:
5. Lai veicinātu naudas soda piemērošanu, Krimināllikuma 41.pantā jānosaka, ka naudas sods kā pamatsods Krimināllikuma sevišķajā daļā piemērojams tikai par kriminālpārkāpumiem un mazāk smagiem noziegumiem.
6. Piespiedu darbs ir vieglāks sods par naudas sodu. Tāpēc Krimināllikuma 36.panta pirmajā daļā naudas sodu nepieciešams definēt kā bargāku sodu salīdzinājumā ar piespiedu darbu.
7. Nepieciešams izslēgt noteikumus par naudas soda maksimālajiem apmēriem un noteikt naudas summu - iztikas minimumu, no kuras nedrīkst piedzīt naudas sodu. Soda apmēram jābūt atkarīgam no noziedzīgā nodarījuma smaguma pakāpes, vainīgā ģimenes materiāla stāvokļa un no vainīgā ienākumiem.
8. Krimināllikums paredz iespēju vainīgajam piemērot kā pamatsodu naudas sodu un kā papildsodu mantas konfiskāciju. Tomēr, divu mantiska rakstura sodu - naudas soda un mantas konfiskācijas - kas pēc savas būtības ir viena veida sodi, vienlaicīga piemērošana nebūtu atbalstāma. Tāpēc Krimināllikumā jāievieš norādījums, ka mantas konfiskāciju nevar piemērot kopā ar naudas sodu.
9. Krimināllikuma ar 41.panta sesto daļu izteikt šādā redakcijā: (6) Ja naudas sodu nevar piedzīt, tad gadījumos, ja tas noteikts līdz trīsdesmit minimālo mēnešalgu apmērā, to aizstāj ar arestu, vienu minimālo mēnešalgu rēķinot kā četras aresta dienas, taču ne vairāk par vienu gadu aresta; ja naudas sods noteikts virs trīsdesmit minimālo mēnešalgu apmērā, to aizstāj ar brīvības atņemšanu, vienu minimālo mēnešalgu rēķinot kā četras brīvības atņemšanas dienas vai vērš sodu pret vainīgā īpašumu (autores pasvītrojums) vai aizstāt ar piespiedu darbu.
10. Vairākās ārvalstīs tiek akceptēts progresīvāks un iedarbīgāks naudas soda noteikšanas princips – t.s. „dienas naudas sods”, kuru aprēķina no vainīgās personas reālajiem dienas ienākumiem. No otras puses, pastāv grūtības tā aprēķināšanā. Taču tāda veida iebildumi nevar būt nopietns šķērslis noteikt dienas naudu Krimināllikumā, jo pastāv pozitīva prakse Centrāleiropas un Ziemeļvalstīs.
11. Vairākās valstīs naudas sods netiek noteikts kā papildsods. Tā, pēc autores domām, ir pareiza pozīcija, lai nejauktu naudas sodu kā pamatsodu un kā papildsodu. Vēlams Krimināllikuma 41.pantā noteikt, ka naudas sodu tiesa var noteikt tikai likuma sevišķas daļas pantos paredzētajos gadījumos, liedzot tiesai tiesības naudas sodu kā papildsodu noteikt jebkurā gadījumā.
…
