Neraugoties uz faktu, ka Latvija jau vēsturiski ir etniski, reliģiski un sociāli daudzveidīga sabiedrība, nostiprinoties demokrātijai, īpaši pēc pievienošanās ES un NATO 2004. gadā, kā arī mainoties politiskajai un ekonomiskajai sistēmai, jau 20. gadsimta beigās pasaulē bija vērojams noziedzības pieaugums. Kļūstot brīvākām valstu savstarpējām attiecībām, sabiedrība pietuvojas arī dažādām jaunām negatīvām tendencēm, kuras arvien straujāk rod attīstību arī Latvijā. Jāmin, ka kopš neatkarības atjaunošanas Latvija ir guvusi nozīmīgus sasniegumus tiesiskās reformas jomā, tomēr nepilngadīgo tiesvedība vēl arvien ir nopietna problēma, kuras aktualitāte nav zudusi šodien, un tai vajadzētu būt nozīmīgai arī nākotnē, jo jaunā paaudze ir neatņemama mūsu sabiedrības sastāvdaļa.
Sabiedriskā drošība galvenokārt balstās uz noziedzības apzināšanu un novērtēšanu, un kā viens no svarīgākajiem uzdevumiem valstī ir noziedzības cēloņu noteikšana. Taču kriminogēno situāciju valstī nosaka ne tikai dažādi politiskie, ekonomiskie, sociālie un tiesiskie procesi, bet arī pasaules noziedzības tendences. Šodienas noziedzības situācija valstī vieš pamatotas bažas gan valsts iedzīvotāju, gan tiesībsargājošo darbinieku vidū, sevišķi tas attiecas uz nepilngadīgo noziedzību.
Statistikas dati liecina, ka nepilngadīgo noziedzība ieņem ievērojamu vietu kopējā likumpārkāpumu struktūrā un tā jau tradicionāli ir piesaistījusi zinātnieku un tiesībsargājošo darbinieku uzmanību vairāku iemeslu dēļ. Kā vienu no svarīgākajiem var minēt to, ka personas, kas izdarījušas noziedzīgus nodarījumus bērnībā, vēlākajos gados ir grūtāk pāraudzināmas, un laika gaitā tās veido bāzi pieaugušo noziedzībai.
Bērnu tiesību aizsardzības likuma 23. panta. 1. daļā ir noteikts, ka bērns ir pilntiesīgs sabiedrības loceklis un viņa pienākumi pret sabiedrību pieaug atbilstoši viņa vecumam.1
Lai arī starptautiskajās cilvēktiesībās bērni tiek uzskatīti par vienu no mazāk aizsargāto iedzīvotāju grupām, tas neizslēdz iespēju šīs personas saukt pie atbildības par izdarītajiem noziedzīgajiem nodarījumiem.
Latvijā ir aptuveni 2000 nepilngadīgo likumpārkāpēju, un nepilngadīgo noziedzība Latvijā pamatoti tiek uzskatīta par nopietnu problēmu. Vērtējot nepilngadīgo noziedzības stāvokli, nedrīkst aizmirst, ka tajā ir samērā liela daļa latento (slēpto) noziegumu. Lielākoties tie ir likumpārkāpumi bez smagām sekām, bet, paliekot neatklāti, tie rada gan vainīgajiem, gan aculieciniekiem pārliecību, ka šāda rīcība ir pieļaujama un par to sods netiks piemērots, savukārt tas nelabvēlīgi ietekmē nepilngadīgo tiesiskās apziņas veidošanos.
Latvijā Krimināllikums noteic vecuma kritēriju, ar kuru iestājas kriminālatbildība, un, ņemot vērā nepilngadīgo personu vecumu, sociāli - psiholoģiskās īpatnības, minētā likuma VII nodaļā ir ietvertas normas, kas regulē īpašus nosacījumus, kas jāievēro, saucot nepilngadīgas personas pie kriminālatbildības un nosakot tām sodu. Latvijā kriminālatbildības vecums ir noteikts pietiekami zems - 14 gadi, tomēr arī 10 - 13 gadus veci bērni izdara noziedzīgus nodarījumus.
Nepilngadīgo noziedzība ir ļoti nopietna problēma, un kriminologu pienākums ir meklēt tās risinājumu. Tāpēc kriminoloģija kā zinātne pēta noziedzību kā fenomenu, pēta tās cēloņus un to veicinošos apstākļus; noziedznieka - šajā gadījumā - noziedzīgu nodarījumu izdarījušas nepilngadīgas personas - personību ne tikai no 14 gadu vecuma, bet arī tās, kas vēl nav sasniegušas šo vecumu, un izstrādā noziedzības novēršanas metodes. Iespējams, ka tieši bērnu noziedzības tendences, motīvu izprašana un apkarošana, veicinātu nepilngadīgo izdarīto noziedzīgo nodarījumu skaita samazinājumu. …
