Secinājumi
Bakalaura izstrādes sākuma tika izvirzīti uzdevumi un tagad uz katru no tiem var izdarīt secinājumus:
1) Optiskos sazarotājus var iedalīt vienmodas un daudzmodu sazarotājos, gan arī pēc to konstrukcijas. Izvēloties starp vienmodas vai daudzmodu sazarotājiem ir jāpiemērojas noteiktai sistēmai, kurai sazarotāji tiks pielietoti. Apskatot sazarotājus pēc to konstrukcijas, tie iedalās divos veidos: kokveida un zvaigznes veida sazarotāji. Pārējie veidi tiek atvasināti tieši no šiem diviem veidiem. Pēc zudumiem, ko ienes pats sazarotājs, izdevīgāk ir izmantot tieši zvaigznes veida sazarotājus, jo zudumi kokveida sazarotājos pieaug proporcionāli abonentu skaitam, bet sistēmās ar zvaigznes veida sazarotājiem – proporcionāli logaritmam no gala iekārtu skaita.
2) Ir divas dažādas optisko sazarotāju ražošanas tehnoloģijas. FBT tehnoloģija ir pietiekoši vienkārša un tā arī ir populārākā tehnoloģija. Šai tehnoloģijai ir sekojošas priekšrocības, pirmkārt, nodrošina augstu viendabīgumu, kas nozīmē parametru stabilitāti. Otrkārt, mehānisku drošumu un, treškārt, salīdzinoši mazi sakausēšanas moduļa izmēri. Pie FBT nosacītiem trūkumiem tiek pieskaitīts tas, ka ir neliela jaudu dalīšanas precizitāte un sarežģītība, veidojot nesimetriskus jaudas dalītājus ar lielu izejas portu skaitu. PLC tehnoloģija savukārt ir sarežģītāka, taču tai ir arī dažas priekšrocības, kuru nav FBT tehnoloģijas sazarotājiem, piemēram, šādās konstrukcijās vieglāk ir dabūt precīzāku jaudas dalīšanos starp izejas portiem, un to spektrālās īpašības praktiski nemainās plašā diapazonā (1260 – 1680 [nm]). Taču trūkumi ir, ka tie ir jutīgi pret starojuma polarizāciju, kā arī savienojuma vietās, kur tiek savienoti planārais sazarotājs ar optisko šķiedru, atstarošanās var būt lielāka nekā FBT konstrukcijās.
3) Viens no vissvarīgākajiem optisko sazarotāju parametriem ir ienestie zudumi, kas raksturo jaudas vājinājumu starp ieejas un izejas portiem. Ja tas ir pārlieku liels, tad sazarotājs signālu var pavājināt tik ļoti, ka signāls līdz nākamajam reģenerācijas iecirknim var arī nenonākt. Reālos sazarotājos ienestie zudumi ir apmēram –3 [dB]. Otrs parametrs ir sazarošanas koeficients, kas raksturo cik vienmērīgi vai nevienmērīgi jauda tiek sadalīta starp izejas portiem. Ja šis parametrs nav stabils, tad sazarotājs uz vienu no izejas portiem var novirzīt vai nu pārāk lielu jaudu (var bojāt gala iekārtu) vai arī nepietiekošu jaudu (gala iekārta var nesaņemt signālu). Sazarošanas koeficients
reālos vienmērīga sadalījuma Y – veida un X – veida sazarotājos ir 50 [%]. Vērsuma koeficients tiek raksturots, kā izolācijas pakāpe sazarotāja tuvajā galā. Tas raksturo, cik daudz jaudas no viena ieejas porta var atstaroties uz citu ieejas portu. Ideālā gadījumā vērsuma koeficients tiecas uz bezgalību, taču reālos sazarotājos tas ir apmēram –40 [dB]. Visi iepriekšminētie parametri tiek raksturoti pie noteikta centrālā viļņa garuma, kas arī ir sazarotāja parametrs. Un tas raksturo to, ka pie noteikta centrāla viļņa garuma optiskā sazarotāja visiem iepriekš minētiem parametriem jābūt stabiliem un tuvu uzdotajiem parametriem.
4) Optisko sazarotāju darbības principus ir, ka no ieejošā porta raidītais stars, savienojuma apgabalā tiek sadalīts noteiktās jaudas daļās un tiek novirzītas uz visiem izejas portiem. Piemēram, lai nodrošināt vajadzīgo sazarošanas koeficientu, vajag, pirmkārt, nodrošināt vajadzīgo savienojuma apgabala garumu, caur kuru tiek nodrošināta divu šķiedru mijiedarbība. Otrkārt, serdeņa rādiusu savienojuma apgabalā. Tieši šie divi parametri nodrošina vajadzīgo sazarošanās koeficientu, līdz ar to nodrošinot kvalitatīvu sazarotāja darbību.
5) Praktiskajā daļā tika nomērītas jaudas dažādiem sazarotājiem un dažādiem sazarotāju slēgumiem. Sazarotājs ar centrālā viļņa garumu 1310±40 [nm] spēj strādāt arī pie viļņa garuma 1300 [nm], jo tas iekļaujas uzdotajā diapazonā. Ja apskatītu mērījumus, kad tika izmantoti vienmodas sazarotāji, tad pie 1310 [nm] ienestie zudumi bija apmēram –3 [dBm], bet pie 1300 [nm] tie –8 [dBm]. Bet sazarošanas koeficients paliek nemainīgs pie abiem viļņa garumiem. To varētu paskaidrot ar to, ka 1310 [nm] avots bija lāzera diode (izstaro vienu staru), bet 1300 [nm] avots bija gaismas diode (izstaro vairākus starus). Tā kā vienmodas sazarotājiem ir salīdzinoši mazāka apertūra, bet gaismas diode izstaro gaismu platā leņķī, tad visa gaisma netiek optiskās šķiedras iekšienē un izejā mēs nomērām lielākus zudumus, jo visa enerģija netika sazarotāja ieejā. Bet to, ka ieejas enerģiju sadalīja vienmērīgi var izskaidrot ar to, ka sazarotājs strādā 1310±40 [nm], un šajā diapazonā iekļaujas 1300 [nm] gaismas viļņa garums. Ja ņemam apgrieztu gadījumu, kad mēģina pa daudzmodu sazarotāju raidīt viena stara signālu (1310 [nm]), tad rezultāti ir tādi, ka ienestie zudumi ir līdzīgi kā uzdotie ienestie zudumi, taču sazarošanas koeficients nav vienmērīgs, kā tam jābūt.…
