Ievads
Saistību tiesību regulētas civiltiesiskās attiecības mēs veidojam ik brīdi – pret noteiktu atlīdzību iegādājamies preci vai pakalpojumu, aizņemamies vai aizdodam naudu, veicam vai uzdodam veikt kādu darbu, uzdevumu u.c. Kā redzams, minētajās tiesiskajās attiecībās vismaz viena saistītā puse ir parādnieks, turklāt – parādnieks šī vārda šaurākajā nozīmē – persona, kuras pienākums ir veikt samaksu, šādā veidā dodot savu saistību izpildījumu.
Domājams, ideāli būtu, ja puses savu saistību izpildē ievērotu Latvijas Republikas (turpmāk tekstā - LR) Civillikuma 1. pantā nostiprināto principu, ka "tiesības izlietojamas un pienākumi pildāmi pēc labas ticības"1 , un jau Romiešu tiesībās nostiprināto principu pacta sunt servanda jeb līgumi ir jāpilda . Diemžēl prakse atšķiras no teorijas, kam pa iemeslu bieži vien tas ir kādas negaidīti radušās finansiālas grūtības, vieglprātīga vai pat negodprātīga attieksme pret uzņemtajām saistībām, strīds par pašu izpildāmo saistību vai tās apmēru, kā arī citi apstākļi. Nav noslēpums, ka pēdējā laikā mūsu valstij nākas sastapties ar finanšu krīzi, kas skārusi ļoti lielu daļu valsts iedzīvotāju ievērojami pasliktinājusi saistīto personu spēju un iespējas pienācīgi pildīt savas saistības. Protams, krīze nav vienīgais cēlonis parādsaistību nepildīšanai, tomēr nedrīkst ignorēt tās ietekmi. Pēdējā laikā kreditors nevar būt pilnīgi pārliecināts, ka parādnieks ir un būs spējīgs pilnībā izpildīt savas saistībās pret kreditoru. Turklāt arī pats parādnieks nav pārliecināts par savu spēju pienācīgi pildīt savas saistības. Tai pat laikā pienākums izpildīt saistības un norēķināties ar kreditoru nezūd; nezūd arī kreditora tiesības prasīt un saņemt šo saistību izpildījumu pilnībā, kas savukārt, pusēm nespējot vienoties un rast kompromisu, nozīmē parāda piedziņas procesa uzsākšanu.
Šobrīd, valstij esot ekonomiskās krīzes situācijā, šīs problēmas aktualitāte ir ļoti pieaugusi. Parādu piedziņas process kļuvis par gandrīz katras juridiskas personas darbības neatņemamu sastāvdaļu un diemžēl arī par ļoti lielas daļas fizisku personu ikdienu, līdz ar ko ir vērts šo jomu izpētīt sīkāk.
Tomēr, neskatoties uz lielo parāda piedziņas procesu skaitu un iespēju šo procesu realizēt kā tiesas, tā arī ārpustiesas kārtībā, gan kreditoriem, gan parādniekiem nākas sastapties ar virkni problēmu šobrīd spēkā esošā tiesiskā regulējuma vai - tieši otrādi – nepietiekamā tiesiskā regulējuma dēļ.
Bakalaura darba ietvaros darba autore vēlas apskatīt visbiežāk sastopamās problēmas, kas rodas parādu piedziņas procesa gaitā, to iespējamos cēloņus, kā arī norādīt uz iespējamajiem šo problēmu risinājumiem.
Nedrīkst neminēt arī pašu kreditoru un parādnieku personiskās īpašības, kā arī parāda piedzinēju ieinteresētību pēc iespējas lielākas parāda summas piedziņā, kas bieži vien nosaka, kādas parādu piedziņas metodes izvēlēties. Tā kā darba autorei ikdienā darbā ir nācies sastapties gan ar kreditoriem, gan ar parādniekiem un abas puses tieši savas tiesības un tiesiskās intereses uzskata par primārām, darba autore ir novērojusi, ka praksē tiek izmantotas visdažādākās parāda piedziņas metodes, kas bieži vien robežojas ar normatīvo aktu pārkāpumiem. Tāpat arī parādnieki cenšas izmantot katru iespēju izvairīties no saistību izpildes, kaut arī tas nozīmētu ļaunprātīgu un apzinātu kreditoru tiesību pārkāpumu. Tādēļ ir nepieciešams attiecīgs tiesiskais regulējums, kas ierobežotu abas puses un panāktu maksimāli taisnīgu un godīgu šī procesa realizāciju. Kā zināms, civiltiesiskās attiecības Latvijas Republikā regulē galvenokārt 1937.gadā pieņemtais Civillikums, kā arī citi speciālie normatīvie akti. Turpretī procesuālās – Civilprocesa likums, līdz ar ko darba autores uzdevums ir izanalizēt gan minētajos, gan arī citos parāda saistības un parāda piedziņu regulējošajos normatīvajos aktos esošās tiesību normas, izvērtējot to atbilstību pašreizējai situācijai, spēju pietiekami un efektīvi reglamentēt un regulēt parāda saistības uz to izpildi un spēju nodrošināt abu pušu – gan kreditora, gan parādnieka - tiesību un tiesisko interešu aizsardzību.
Bakalaura darba mērķis ir, ņemot vērā izveidojušos parādu piedziņas praksi, aplūkot un izanalizēt problēmas, kas rodas parādu piedziņas procesa gaitā, to rašanās cēloņus un sekas.
Minēto mērķi paredzēts īstenot, izmantojot salīdzināšanas un analītisko metodi, tiesību normu un citu informācijas avotu analīzi. Izmantojot salīdzināšanas un analītisko metodi, tiks noteiktas ar parāda piedziņas procesu saistītās problēmas Latvijas civiltiesībās un tiks izvirzīti priekšlikumi to pārvarēšanai.
…
