Pārtikas produktu iepakojuma ekodizaina analīze

Mūsdienu cilvēces temps kādā tā patērē dabas resursus un piesārņo apkārtējo vidi ir pārāk straujš. Jau labu laiku zinātnieki lēš, ka mēs esam pārsnieguši mums atvēlēto resursu daudzumu. Tas katru gadu sabrūk arvien straujāk un nespēj atjaunoties. Ikdienā tiek lietoti ļoti daudzi produkti un izstrādājumi, kuru atlikumus ir grūti vai pat neiespējami likvidēt. Tādēļ rodas neatgriezenisks un bieži vien nelikvidējams piesārņojums dabai. Pārsvarā vide tiek uztverta kā kaut kas „tur ārā”, atsevišķa un atdalīta no cilvēkiem un viņu darbības. Tas skaidri atspoguļo mūsu kultūras ētiku, cilvēki tiecas domāt, ka viņi ir vairāk vai mazāk neatkarīgi no dabas. Nav nekāds brīnums, ka tradicionālā pieeja attīstībai uzskata vidi par tādu kā fonu cilvēka darbībai. Liela daļa sabiedrības pat nenojauš par problēmām, kāda nasta ir uzkrauta „mūsu mātei Zemei”, absorbējot un uzņemot milzīgos atkritumu kalnus, ko saražojam ikdienas. Bet, mēs ne tikai esam saistīti ar dabu – mēs esam daba. Ēdot, dzerot un elpojot mēs nepārtraukti pārmijam ar vidi enerģiju un vielu. Parasti tiek aizmirsts, ka viss notiek mijiedarbībā, veidojot noslēgtus lokus [9 ].
Ik gadu katrs Latvijas iedzīvotājs saražo aptuveni 160 kg vai 0,8 m3 sadzīves atkritumu [1] no kuriem 30 % jeb 48 kg veido izlietotais iepakojums [3], kura apjoms Latvijā ar katru gadu strauji pieaug. Droši var apgalvot, ka iepakojums ieņem lielu lomu vispārējā atkritumu plūsmā un ir nepieciešams nopietni padomāt par to, ko ar to darīt pēc tam, kad tas ir beidzis pildīt savas funkcijas; kā cīnīties ar to, lai nepārvērstu mūsu mājvietu Zemi atkritumu izgāztuvē.…