Jebkura sabiedrība jebukrā laikā ir sastāvējusi no atsevišķu indivīdu kopuma jeb tās locekļiem. Tāpēc arī katras tautas un sabiedrības pastāvēšanu, tās vērtības, darbību, labklājības līmeni un visu tās funkcionēšanu nosaka Cilvēks – sabiedrības loceklis. Cilvēki savstarpēji ietekmē cits citu, veidojot savstarpēju kopdarbību, kas arī ir viens no socializācijas pamata priekšnoteikumiem.
Mūsdienu sabiedrībā pastāv bezgala daudzas negācijas, dažādas problēmas, kuras šķiet praktiski neatrisināmas. Noteiktā sabiedrības daļā ir vērojams morālais pagrimums, kas izpaužas kā vērtību sistēmas deformācija, kā rezultātā izplatās tādas parādības kā depresija, noziedzība, dažādas ļaunuma izpausmes. Citiem vārdiem sakot, sabiedrība ir “slima”. Rodas apburtais loks – indivīds nespēj optimāli izvēlēties un piepildīt savas dzīves mērķus tāpēc, ka apkārtējā sociālā vide to neļauj, bet apkārtējās vides atveseļošana nav iespējama, kamēr nespēj pilnībā atveseļoties visi tās locekļi.
Izvirzās jautājums – kā risināt šo problēmu? Vai tad nav iespējams kaut daļēji mazināt sabiedrības morāles un ētikas lejupslīdi?
Katra indivīda cilvēcisko būtību raksturo viņa apziņa un pašapziņa. Ir svarīgi, kā cilvēks uztver pats sevi un apkārtējos, kā attiecas pret savu vietu sociumā, kā apzinās savu lomu apkārtējā dzīvē. Tieši tas ir jautājums par cilvēka apziņu un pašapziņu. Īpaša loma cilvēka apziņai un pašapziņai piemīt tieši pusaudža jeb, t.s., “tīņa” vecumā. Šis ir laiks, kad personība pārstāj būt bērns un top par līdzvērtīgi nozīmīgu sabiedrības locekli – kaut arī šķietami pavisam niecīgu, tomēr svarīgu daļiņu no pasaules, kurā mēs dzīvojam.
Atbilstoši tam, kā šajā vecuma posmā veidojas priekšstati un attiekmse pret sevi un apkārtējiem, tiek izvirzīti mērķi un ieceres turpmākaji dzīvei jeb “likti turpmākās dzīves pamati”. Ja pusaudža pašapziņa ir pārāk zema, tad augstāku, cildenāku dzīves mērķu vietu ieņam sīkas, bezvērtīgas aizraušanās un izpriecas, īslaicīgi baudas mirkļi, kam seko tukšums un niecība. Tieši tāpēc jau kopš cilvēka pastāvēšanas pirmsākumiem bezgala daudzus domātāju prātus ir nodarbinājusi pazeminātas pašapziņas problēma.
Tāpēc uzskatām, ka pazeminātas pašapziņas izpausmes, to savlaicīgas konstatēšanas un novēršanas iespējas ir jautājums, kura aktualitāte mūsdienās nebūt nav mazinājusies, bet gan tikai pieaugusi.
Mūsu pētījuma objekts – psiholoģiskie un socializācijas procesi 12 līdz 16 g.v. pusaudžiem.
Pētījuma priekšmets – 12 līdz 16 g.v. pusaudžu pašapziņas līmeņa izmaiņas.
Darba mērķis - izpētīt pazeminātas pašapziņas izpausmes pusaudžiem un to novēršanas iespējas.
Hipotēze - pazeminātas pašapziņas izpausmes pusaudžiem un to nelabvēlīgās sekas ir efektīvāk novēršamas, ja tiek:
1)šīs izpausmes iespējami savlaicīgāk konstatētas,
2)sistemātiski veiktas pārrunas un diskusijas ar pusaudžiem par šo tēmu,
3)nodrošinātas adekvātas pašapliecināšanās iespējas sabiedriski pieņamamā veidā.
Darba uzdevumi:
1.Izanalizēt pedagoģisko, psiholoģisko un filozofisko literatūru par pazeminātas pašapziņas izpausmēm pusaudžiem.
2.Konstatēt pašapziņas līmeni 12 līdz 16 g.v. skolēniem.
3.Izstrādāt pasākumu projektu pusaudžu pazeminātas pašapziņas optimizēšanai ar pedagoģiskām un psiholoģiskām metodēm.
4.Atkārtoti konstatēt pašapziņas līmeni iepriekš pētītajiem pusaudžiem un izanalizēt konstatētās atšķirības.
Pētījuma bāze: 12 – 16 g.v. pusaudži XXX vidusskolā XXX rajonā.
1. APZIŅA UN PAŠAPZIŅA
1.1. Apziņas jēdziens filozofiskā un vēsturiskā aspektā
Apziņas idealitāte. Ontoloģiskais aspekts (ontoloģija – mācība par esamību): aspekts sakņojas nevis esamībā, bet gan mūsu skatījumā, t.i., veids, kādā apziņa eksistē.
Ideālās apziņas eksistēšanas nosacījumi:
1.Apziņas tēliem nepiemīt atveidojamo priekšmetu tiešās fizikālās īpašības. Piemēram, doma par uguni nav ne sarkana, ne karsta. Tā I. Kants min sekojošu piemēru: “Ja kāds grib bagāts justies, var pierakstīt savai bagātībai vienu vai divas nulles”.
2.Ar “ideālo” saprot darbības iekšējo plānu, spēju izvirzīt mērķi, projektēt, programmēt, vērtēt, t.i., spēja rīkoties ar priekšmetu, to pašu fiziski neskarot (t.i., priekšmetu abstrakcijām). Šādu iekšēju aspektu var attīstīt līdz zināmai robežai. Viens no spilgtākajiem piemēriem: Bēthovena spēle, pašam nedzirdot (IX simfonija).
“Ideālo” var saprast dažādi – kā sākotnējo jeb primāro vai atvasināmo no cilvēka tiešās, praktiskās darbības. “Ideālā” būtība – subjekta spēja saņemt informāciju tīrā veidā un ar to operēt.
Šelingtons raksta: “Mēs tagad nezinām vairāk kā savulaik Aristotelis”. Ar smadzeņu palīdzību cilvēks domā par dzīvi nevis par norisēm smadzenēs. Svarīgi, lai dzīva būtne nejustu to kodu, ko saņem smadzenes (jautājums, ar ko nodarbojas Jogas mācība).
XX gadsimtā attīstījās vairāki virzieni, kas savstarpēji atšķirīgi traktē apziņas faktoru. Viens no vadošajiem ir fenomenoloģija – mācība par parādībām. Tās pamatlicējs jeb dibinātājs ir Edmunds Huserls (1938.g.), kura skolotājs bijis viens no aparkstošās psiholoģijas pamatlicējiem F. Brentāno. Šeit apziņa un tās subjektivitāte tiek traktēta kā īstais un galvenais filozofijas priekšmets, kas pētī intensionālos aktus, pēta apziņas tīrās struktūras, uz kuru bāzes caur apziņas intensionālajiem aktiem veidojas apziņas priekšmetiskums, veidojas jēgu nozīmes. Pati apziņa nav priekšmets, bet gan bezgalīga aktu plūsma.…
