Ar personas datu apriti cilvēki saskaras katru dienu, lai tos aizsargātu ir izstrādāta
aizsardzība kura ir jāievēro. Stājoties spēkā Vispārīgajai datu aizsardzības regulai, jebkuram, kurš
apstrādā personu datus, nepieciešams rūpīgāk pārdomāt kādus personas datus pieprasīt un
apstrādāt. Saskaņā ar Latvijas Republikas Satversmi ikvienam ir tiesības uz privātās dzīves,
mājokļa un korespondences neaizskaramību.1 Šādas tiesības ir garantētas arī Eiropas Cilvēktiesību
konvencijā.2 Cilvēktiesību aizsardzības princips ir tikai viens no daudziem vispārējiem ES tiesību
principiem, kas raksturo ES kā tiesību sistēmas dabu. Vēsturiski ES tiesību sistēma līdz
cilvēktiesību aizsardzības principa atklāsmei ir nonākusi, varētu teikt, pa aplinkus ceļiem, jo
Eiropā šim mērķim 1949. gadā bija izveidota Eiropas Padome un pieņemta Eiropas Cilvēktiesību
konvencija (turpmāk – ECK) ar tās papildprotokoliem un radīta Eiropas Cilvēktiesību tiesa
(turpmāk – ECT), lai uzraudzītu, kā valstis ievēro konvencijā noteiktās saistības cilvēktiesību
jomā. Taču kopš tā laika Eiropas cilvēktiesību arhitektūrā ir notikušas tektoniskas izmaiņas un,
protams, jau pirmsākumos Eiropas Ekonomiskajai Kopienai (turpmāk – EEK) nebija iespējams
izvairīties no iesaistes cilvēktiesību tēmā. Eiropas kultūrtelpai ir raksturīga cilvēktiesību
perspektīva. Tā ir vēsturiski nostiprinājusies, un tā ir viena no centrālām tēmām Eiropas ideju
vēsturē. Tādēļ nav pārsteigums, ka Eiropā, pieņemot lēmumus un veidojot sadarbības platformas,
cilvēktiesību doma ir klātesoša.3 Taču tiesības uz privātās dzīves un korespondences
neaizskaramību var ierobežot, ja ierobežojums ir noteikts ar likumu, tas kalpo leģitīmam mērķim
un ir nepieciešams demokrātiskā sabiedrībā. Ikvienai personai ir tiesības uz savu personas datu
aizsardzību. Šādi dati ir jāapstrādā godprātīgi, noteiktiem mērķiem un ar attiecīgās personas
piekrišanu vai ar citu likumīgu pamatojumu, kas paredzēts tiesību aktos. …