Kā skaidro K. Strada – Rozenberga, tad izzināšanas un pierādīšanas jēdzienu aizsākumi meklējami loģikas zinātnē, kas sniedz šo jēdzienu sākotnējo izpratni. Zinātne izšķir - formālo un dialektisko loģiku. Formālā loģika analizē domāšanas iekšējās likumsakarības, proti, tā ir kā domāšana par domāšanu. Savukārt, dialektiskā loģika analizē ne tikai domāšanas, bet arī reālās pasaules likumsakarības un no tā izriet, ka dialektiskā loģika pētī arī praktisko darbību, tādēļ dialektiskā loģika ir radošas izziņas ceļš
Autorprāt, formālā loģika sakārto cilvēka domāšanu, tādā veidā izveidojot pareizu domāšanu, bet dialektiskā loģika spēj formālo loģiku jeb pareizo domāšanu pārvērst atbilstīgu īstenībai, veicot metodoloģiskā pamata uzdevumus.
Visi apstākļi, kriminālprocesa uzdevumu sekmīgai atrisināšanai, jānoskaidro objektīvi patiesi un pilnīgā saskaņā ar to, kas bijis vai ir īstenībā. Respektīvi, objektīvi patiesi nozīmē panākt savu priekšstatu, spriedumu un atziņu pilnīgu saskaņā ar pētāmo objektu.
Formālās loģikas aizsākumi meklējami sengrieķu retorikas mākslā, pateicoties tam, formālajā loģikā sāka attīstīties mācība par pierādījumu, kļūstot par tās tradicionālu sastāvdaļu. Aristotelis, pierādījumu un izzināšanu vienādoja un nešķīra. No formālloģiskā viedokļa, izziņu jeb izzināšanu, saprot kā domāšanas procesu, kurā no ziņām, spriedumiem, kas indivīdam jau iepriekš zināmi, tiek izsecinātas jaunas ziņas (spriedums). Savādāka situācija izveidojusies, skaidrojot jēdzienu „pierādījums”. Nereti izziņas un pierādījuma jēdzieni tiek identificēti.
Dialektiskā loģika ir mācība par vispārīgajiem domāšanas un izziņas likumiem, principiem un metodēm. Tādā veidā loģika pārvēršas par filozofijas būtiskāko un svarīgāko sastāvdaļu vai izziņas vispārīgo metodoloģiju.
Dialektiskajā loģikā identitāti vai tāpatību saprot kā pretstatu tāpatību. Hēgelis pierādīja, ka konkrētā identitāte satur sevī atšķirības un tā ir atšķirību tāpatība. Faktam varētu būt dažādas un pretējas formas, proti, reālā (materiālā) un ideālā vai domāšanas forma. Abām parādībām ir viens un tas pats saturs, tas ir, fakts un vienlaikus dažādas un pretējas formas (materiālā un ideālā). Savukārt formālajā loģikā identitātes likums izpaužas kā abstraktais identitātes likums un tas ir vienpusīgs, piemēram, zvērināts advokāts varētu būt vai tikai aizstāvis vai tikai apsūdzētājs, kaut visiem ir zināms, ka advokāts varētu būt kā aizstāvis un tā arī apsūdzētājs kā cietušā pārstāvis.
Formālās loģikas pārstāvji piekrīt tam, ka definēšana ir loģiskā operācija, kas atsedz jēdziena, t.i., ziņu saturu. Tātad ziņām vienmēr ir saturs: īsts, kļūdains vai izdomāts fakts. Formālo loģiku dēvē par formālo tikai tāpēc, ka tā abstrahējas no ziņu satura un apskata tikai domāšanas formas jēdzienu, spriedumu un slēdzienu veidā. Dialektiskā loģika pēc būtības ir saturiskā loģika, jo tā pētī parādības vai ziņu saturu un formu, to vienotībā. Ziņām par kādu faktu ir ne tikai forma (spriedums), bet arī saturs un tādēļ fiksējošais spriedums satur sevī faktu.
Kā apgalvo formālās loģikas pārstāvji, tad izzināšana un pierādīšana ir viens un tas pats, jeb tās ir identiskas parādības, bet pēc dialektiskās loģikas zinātnieki uzskata, ka izzināšana un pierādīšana ir ne tikai dažādas darbības formas, bet pēc savas būtības ir pretējas darbības formas, jo izzināšana ir izzināšana sev, bet pierādīšana ir izzināšana citam. Pēdējā laikā arī formālās loģikas pārstāvji bijuši spiesti piekrist dialektikas piekritējiem, ka pierādīšana ir nevis izzināšanas akts, bet kāda jau noskaidrota apgalvojuma patiesuma pamatošana ar citu patiesu apgalvojumu palīdzību.
Jāpiemin, ka arī mūsu ievērojamais profesors, R. Dombrovskis, ir ļoti stingrs dialektiskās loģikas piekritējs, jo uzskata, ka lai spētu rast pareizo risinājumu ir nepieciešams veikt domu gājienus ar dialektiskās domāšanas palīdzību.…
