Pierādīšana un ar to saistītās problēmas kriminālprocesā

Vēsturiski ir salicies tā, ka cilvēks tic tikai tam, kas ir pierādīts. Pat attiecībā par reliģiju bieži tiek izvirzītas prasības, lai tiktu pierādīta Dieva esamība. Šī cilvēku skeptiskās attieksmes īpašība – ticams ir tikai tas, kas ir pilnībā pierādīts, ir iekļauta arī kriminālprocesuālajā lietvedībā.
Krimināllietas ietvaros tiek veikta izmeklēšana un ideālā gadījumā, pamatojoties uz veiktajiem izmeklēšanas rezultātiem prokurors pierāda tiesā tiesājamās personas vainu, tiesnesis konstatē reālo patiesību – kā ir noticis noziedzīgs nodarījums, kura persona ir vainīga tā izdarīšanā, kādi ir atbildību pastiprinoši un atbildību mīkstinoši apstākļi, un tad tiesnesis paziņo savu spriedumu lietā. Šāds ir galvenais krimināllietvedības uzdevums.
Lai tiktu realizēts šis ilgais, sarežģītais un darbietilpīgais uzdevums, krimināllietu izmeklējot tiek savākti pierādījumi. Katrs savāktais pierādījums tiek izmantots līdz pat tiesas sprieduma likumīgā spēkā stāšanas brīdim un arī pat vēl vēlāk, ja tiek konstatēti krimināllietā jaunatklāti apstākļi.
Prasība, lai viss tiktu pierādīts kriminālprocesā ir labi saprotama un obligāta. Pirmkārt, tā ir garantija, ka netiks notiesāta neviena nevainīga persona. Otrkārt, notiesājot vainīgo personu tiek noskaidrota tās vainas pakāpe. Treškārt, vienīgi pamatojoties uz pierādījumiem tiek noskaidrota faktiskā patiesība sakarā ar notikušo noziedzīgo nodarījumu.…