I Ievads
Iestāšanās Eiropas Savienībā (ES) daudzus gadus bija viena no divām galvenajām Latvijas ārpolitikas prioritātēm, kā īstenošanai tika piešķirti papildus valsts budžeta līdzekļi gan ES standartiem atbilstošu likumdošanas normu izstrādei un valsts aparāta sakārtošanai, gan arī sabiedrības atbalsta par iestāšanos ES veicināšanai, – piemērs tam ir no 2003.gada 5.maija līdz 19.septembrim Tautas kampaņas rīkošana1. Neskatoties uz to, ka iestāšanās ES netika un joprojām netiek vērtēta viennozīmīgi, pastāvošā vara vienmēr to ir deklarējusi kā vienu no galvenajiem valsts mērķiem, atzīmējot, ka tikai, kļūstot par ES dalībvalsti, Latvija spēs veiksmīgi attīstīties un nodrošināt iedzīvotājiem augstu labklājības līmeni.
Tuvojoties referendumam par pievienošanos ES – 2003. gada 20. septembrim – pastāvošo varu sāka mākt pamatotas bažas par to, ka plānotās tautas nobalsošanas rezultāts varētu būt negatīvs, – proti, pilsoņu vairākums Latvijas iestāšanos starptautiskajā organizācijā varētu neatbalstīt. Par to liecināja valstī pieaugošais eiroskeptiķu skaits, uz ko norādīja daudzu sabiedrībā pazīstamu cilvēku pret ES izteiktie viedokļi masu medijos un regulāri veikto sabiedrisko aptauju rezultāti, kuros nebija novērojams stabils ES atbalstītāju pārsvars. Šajā sakarā ministru prezidents Einars Repše 2003. gada 16.janvārī izdeva rīkojumu par Latvijas Republikas iestāšanās Eiropas Savienībā pirms referenduma informēšanas pasākumu vadības grupas izveidi ES referenduma informācijas darba veikšanai, par grupas vadītāju ieceļot bijušu kultūras ministri Ramonu Umbliju2. Vadības grupas formālais uzdevums bija nodrošināt sabiedrības atbildīgu izvēli par Latvijas līdzdalību ES, bet patiesais organizācijas uzdevums, kas netika publiski uzsvērts, bija pilsoņu pozitīva balsojuma rezultātu par iestāšanos ES panākšana.
Sabiedrības informēšanas kampaņa tika dēvēta par tautas kampaņu, kuras uzdevums bija izskaidrot iedzīvotājiem daudzus ar ES saistītus jautājumus un mudināt par tiem diskutēt, tādējādi palīdzot izlemt kā balsot referendumā. Informēšanas un diskusijas stratēģija tika izvēlēta, jo sabiedriskās domas aptaujas liecināja, ka cilvēki vēlas uzklausīt neatkarīgu, zinošu ekspertu viedokļus par ieguvumiem un riskiem, Latvijai iestājoties ES. Turklāt izvēle rīkot informatīvu kampaņu un nevis aģitēšanas kampaņu tika pamatota ar to, ka demokrātiskas valsts, kāda ir arī Latvija, iedzīvotājiem vispirms jādara zināms tas, par ko viņus aicina balsot, un tikai tad aicināt pieņemt konkrētu lēmumu3.
Lai īstenotu kampaņas mērķus – kā viens no taktiskajiem sabiedriskās domas veidošanas instrumentiem tika izvēlēts PR (public relation) jeb sabiedriskās attiecības, kuras funkcijai ir ieguldījums sabiedrības informēšanas sistēmā, kas ir būtisks demokrātiskas sabiedrības nosacījums. Bez efektīvām sabiedriskajām attiecībām ir grūti uztvert apkārt notiekošās pārmaiņas, paredzēt gaidāmo sabiedrības izpratni un viedokli, un efektīvi reaģēt uz to. Sabiedriskās attiecības padara informāciju pieejamu ar sabiedrības informēšanas sistēmas palīdzību4.
Sabiedriskās attiecības nu jau vairākus gadus ir kļuvušas par neatņemamu daudzu Latvijas valsts institūciju un vadošo uzņēmumu vienu no darbības instrumentiem – izmantojot tās gan veidojot organizāciju un to vadītāju publisko tēlu, gan pārliecinot konkrētas mērķa grupas un risinot publiskās krīzes situācijas. Tautas kampaņa nebija izņēmums un sabiedrisko attiecību izmantošana kampaņas laikā bija vairāk kā nepieciešama, jo situācijā, kad pirms referenduma iedzīvotāju nostāja nobalsošanas jautājumā ir apmēram puse uz pusi, ir ļoti grūti ietekmēt pilsoņu viedokli bez profesionālu sabiedrisko attiecību izmantošanas.
Ņemot vērā, ka Tautas kampaņa bija viens no nozīmīgākajiem valsts politiskās dzīves notikumiem ES kontekstā, un tai bija jākļūst par galveno pilsoņu izvēles izdarīšanas ietekmes politisko, ir svarīgi noskaidrot vai tā saucamās informatīvās kampaņas ietvaros par vienu no galvenajiem ietekmes instrumentiem izvēlētā sabiedrisko attiecību taktika pirms referenduma periodā ietekmēja tautas nobalsošanas rezultātu un kā pati kampaņa izpaudās. Par kursa darba “Pirms referenduma kampaņas par Latvijas iestāšanos Eiropas Savienībā sabiedrisko attiecību lomas izvērtējums” hipotēzi tika izvirzīts pieņēmums – Pirms referenduma kampaņā par Latvijas iestāšanos ES ietilpstošā politiskā komunikācija nodrošināja stabilu ES atbalstītāju skaitu. Lai hipotēzi pierādītu darba pirmajā daļā tiks apskatīti politiskās kampaņas teorētiskie aspekti – funkcijas, sastāvdaļas, efekti, kā arī sabiedrisko attiecību kā nozares loma sabiedriskās domas ietekmēšanā, savukārt darba otrajā un trešajā daļā tiks veikta kampaņas stratēģijas, gaitas, tās ietekmes instrumentu un rezultātu analīze, nobeigumā, kas ir uzskatāms par darba ceturto daļu, to salīdzinot ar sākotnēji iztirzātajām darba teorētiskajām pieejām un norādot uz izvirzītā apgalvojuma patiesumu un nepatiesumu.
Iestāšanās ES bija pirmais tik liela mēroga notikums Latvijas politiskajā dzīvē pēc valstiskās neatkarības atjaunošanas, – tāpēc paralēli izvirzītajiem mērķiem un hipotēzei būtiski ir izpētīt kas noteica vēlētāju izvēli referendumā un ar kādiem politiskajiem instrumentiem šo izvēli bija iespējams ietekmēt. Turklāt kampaņas izpētes nozīmi noteica arī fakts, ka referenduma iznākums nebija zināms, lai gan daudziem šķita citādi, paužot uzskatu, ka, lai iestātos ES, bija nepieciešams 50% balsu no visa balsu skaita, kas balsoja Saeimas vēlēšanu laikā, – tas ir apmēram ceturtdaļa no visiem Latvijas iedzīvotājiem. Tomēr šis priekšstats nebija pareizs un referenduma rezultāts nebija iepriekš zināms, un tas nebija zināms līdz pat brīdim, kad tika slēgti vēlēšanu iecirkņi un saskaitītas visas nodotās balsis. Tiesa gan jāatzīmē, ka lēmuma pieņemšanai par vai pret Latvijas iestāšanos Eiropas Savienībā bija nepieciešams vairāk nekā 50 procentu tautas nobalsošanas dalībnieku balsu. Tas nozīmēja, ka katra balss varēja izrādīties izšķirošā un pirms tautas nobalsošanas rezultātu varēja tikai prognozēt. Ja, piemēram, eirooptimisti būtu domājuši līdzīgi paustajam priekšstatam un aktīvi nebūtu piedalījušies referendumā, tad iznākums varēja būt viņiem nelabvēlīgs. Katrā ziņā ikvienam bija iespēja balsot gan par, gan pret Latvijas iestāšanos ES, – tātad tautas nobalsošanas rezultātus izšķīra tie balsotāji, kas bija aktīvi un piedalījās, nevis tie, kuriem notiekošais bija vienaldzīgs, vai kuri uzskatīja, ka rezultāts tāpat ir skaidrs un tāpēc palika mājās.…
