Kriminālprocesa kodeksu (turpmāk tekstā LKPK) ar Kriminālprocesa likumu (turpmāk tekstā KPL).
LKPK bija vairākas izmeklēšanas darbības. Tādas izmeklēšanas darbības kā: notikuma vietas apskate un ekspertīzes, kuras LKPK atļāva izdarīt pirms krimināllietas ierosināšanas, bet pārējās izmeklēšanas darbības, tai skaitā arī pratināšanu, tikai pēc krimināllietas ierosināšanas. Savukārt KPL 370.p. nosaka, ka Kriminālprocesu var uzsākt, ja pastāv reāla iespēja, ka noticis noziedzīgs nodarījums un arī tad, ja ziņas satur informāciju par iespējamu notikušu noziedzīgu nodarījumu un tās ir iespējams pārbaudīt tikai ar kriminālprocesa līdzekļiem un metodēm. Tas nozīmē, ka KPL neatļauj veikt nevienu procesuālo darbību pirms kriminālprocesa uzsākšanas.
Kriminālprocesa likumam (KPL) nomainot Kriminālprocesa kodeksu (KPK), ir piedzīvojusi būtiskas izmaiņas. Īpaši tas attiecināms uz pierādīšanas teorijā ietilpstošo jēdzienu definējumu un speciālo izmeklēšanas darbību iekļaušanu likumā.2
Zinot mūsdienu, problēmas uz kādiem notikumiem jāizbrauc policijas darbiniekiem, uzskatu, ka apskati, varētu vajadzēt veikt arī bez kriminālprocesa uzsākšanas.
A. Kavalieris ir devis izsmeļošu pratināšanas definīciju: “Pratināšanu var definēt kā patstāvīgu izmeklēšanas darbību, kurā policijas darbinieks, prokurors vai tiesnesis oficiāli sarunājas ar personu, kas eventuāli zina informāciju par lietai nozīmīgiem faktiem, lai personīgi uztvertu to un, fiksējot likumā paredzētajā kārtībā, pārvērstu par pierādījumu3 .” Turpretim Ā. Meikališa pratināšanu apzīmē, kā “…patstāvīgu izmeklēšanas darbību lietai nozīmīgas informācijas ieguvei no pratināmās personas.”
Pratināšanas mērķis izriet no KPL 127. panta, kas definē, kas ir pierādījumi: Pierādījumi kriminālprocesā ir jebkuras likumā paredzētajā kārtībā iegūtas un noteiktā procesuālajā formā nostiprinātas ziņas par faktiem, kurus kriminālprocesā iesaistītās personas savas kompetences ietvaros izmanto pierādīšanas priekšmetā ietilpstošo apstākļu esamības vai neesamības pamatošanai. Kriminālprocesā iesaistītās personas kā pierādījumus var izmantot tikai ticamas, attiecināmas un pieļaujamas ziņas par faktiem. Operatīvās darbības pasākumos iegūtās ziņas par faktiem, arī ziņas, kas fiksētas ar tehnisku līdzekļu palīdzību, drīkst izmantot kā pierādījumu tikai tad, ja tās iespējams pārbaudīt šajā likumā noteiktajā procesuālajā kārtībā4 .
Pierādījumi krimināllietā ir jebkuri fakti, uz kuru pamata izziņas iestāde, prokurors, tiesnesis un tiesa likumā noteiktā kārtībā nosaka Krimināllikumā paredzētā noziedzīgā nodarījuma sastāva pazīmju esamību vai neesamību, šo nodarījumu izdarījušās personas vainu un citus apstākļus, kam ir nozīme lietas pareizā izlemšanā. Šos faktus konstatē arī ar liecībām, kā arī ziņām par faktiem, kas iegūtas un likumā noteiktajā kārtībā fiksētas ar tehniskiem līdzekļiem, un citiem dokumentiem.
…
