SECINĀJUMI UN PRIEKŠLIKUMI.
Izstrādājot diplomdarbu „Pušu tiesības un pienākumi prasības tiesvedībā” autore secināja:
1. Noteikta civiltiesisko strīdu izskatīšanas kārtība visagrāk izstrādāta Senajā Romā, kura vēlāk tikusi ieviesta un pilnveidota arī citās valstīs. Pirmās ziņas par civilprocesu senajā Romā atrodamas romiešu jurista Gāja (Gaius - II gs.) darbā “Institutiones” (“Institūcijas”).
2. Prasības tiesvedībā iesaistītajām pusēm ir tiesības uz tiesas aizsardzību. Šīs ir vienas no svarīgākajām cilvēktiesībām. Tādēļ katrā demokrātiskā un tiesiskā valstī šis princips tiek nostiprināts likumdošanas aktos kā pamatprincips (L R Satversme, LR Civilprocesa likums, Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencija).
3. Viens no svarīgākajiem Civilprocesa principiem - taisnīguma princips, jo taisnīgums vienmēr ir uzskatīts par vispārcilvēcisku vērtību, un sabiedrisko, politisko, tostarp tiesību institūtu vērtēšanā mūsdienās uzsvars tiek likts uz taisnīguma un brīvības ideāliem.
4. Patiesības princips jeb tiesības uz patiesību - Jebkuram spriedumam ir viena un tikai viena no divām patiesuma vērtībām - šis spriedums ir vai nu patiess, vai aplams. Turklāt „patiesums ir sprieduma loģiskā īpašība” .
5. Galvenās patiesības principa prasības ir šādas: 1) jākonstatē lietā nozīmīgu faktisko apstākļu esamība vai neesamība; 2) spriedumā var atsaukties tikai uz faktiem un uzskatīt par konstatētiem tikai tos apstākļus, kas nodibināti ar pierādījumiem lietā; 3) lietā nozīmīgus faktus var konstatēt tikai ar pierādījumiem, kas iegūti likumā noteiktajā kārtībā un kam ir pietiekama ticamība; 4) tiesai jādod vērtējums visiem lietā esošajiem pierādījumiem; 5) visi lietas apstākļi jāvērtē to kopumā.
6. Prasības tiesvedībā dispozitivitāte ir pušu brīva rīcība ar savām subjektīvajām tiesībām un to aizsardzības procesuālajiem līdzekļiem. Dispozitivitātes princips nosaka civilprocesa virzību visās tā stadijās, sākot no lietas ierosināšanas un beidzot ar izpildu tiesvedību.
7. Civilprocesā nostiprinātais sacīkstes princips nozīmē to, ka strīdu tiesa izspriež tikai uz to pierādījumu pamata, kurus iesniegušas puses, tomēr ar atrunu, ka pēc puses lūguma tiesa izprasa pierādījumus, kurus lietas dalībniekam nav iespējams saņemt.
8. Prasības tiesvedībā puses - prasītājs un atbildētājs - ir obligātie procesa subjekti, bez kuriem tiesvedība nav iespējama. Process ir cīņa, sacīkste, strīds, bet cīņa iespējama tikai starp divām pusēm. Bez tam process vienmēr ir vērsts pret noteiktu personu, domājamo tiesībpārkāpēju, kuram dodama iespēja aizstāvēties, aizsargāties pret šo prasību, ja viņš atrod, ka tā ir nepamatota.
9. Prasītājs ir persona, kura likumā noteiktā kārtībā cēlusi prasību tiesā vai kuras interesēs prasība celta, lai novērstu tiesību aizskārumu, bet atbildētājs ir persona, pret kuru celta prasība un kuru tiesa kā atbildētāju aicinājusi piedalīties lietas izspriešanā.
10. Civilprocesuālā tiesībspēja ir spēja būt apveltītam ar civilprocesuālām tiesībām un pienākumiem. Civilprocesuālā tiesībspēja atzīstama vienlīdzīgi visām fiziskajām un juridiskajām personām. Tiesībspēja fiziskai personai rodas ar piedzimšanu un izbeidzas ar viņas nāvi, bet juridiskai personai tā rodas ar nodibināšanas brīdi, bet izbeidzas ar tās likvidāciju.
…
