Šodienas sociālās izmaiņas, prakse, zinātniskās atziņas prasa pārveidot pieeju pirmsskolas audzināšanai. Turpmākajā pirmsskolas audzināšanas darbā par vadošo uzskatāma nostādne, ka bērnudārzā ir jāsaglabā katras tautas nacionālā kultūra. Katrā bērnudārzā ir jārada attiecīgai tautai raksturīgs klimats, kas apņem bērnu, veidojot viņa intelektuālo, estētisko vienlīdzību. Līdzās zinātnei pastāv tādas kultūras formas, kurās telpa un laiks iegūst kvalitatīvi jaunu – emocionāli vērtējošu nozīmi, kurā ir iedzīvināta cilvēka pašsajūta pasaulē. Pie šādām kultūras formām, kuras pārstāv reliģija, māksla, pieskaitāma arī rotaļa un spēle. Rotaļas un spēles mērķis mūsdienās ir veidot harmoniski attīstītu personību, palīdzēt cilvēkam iekļauties sabiedrībā un veicināt viņa pašattīstību (1.; 129. – 130.).
Rotaļas iespējas ir ļoti plašas:
rotaļa veido bērnu pašapziņu;
vingrina bērnu spējas;
paplašina rīcības un darbības iespējas;
nodrošina personības pilnīgas brīvības izpausmes iespējas;
izkopj valodu;
rotaļa modina bērnā ziņkāri un interesi;
atdzīvina senču tradīcijas;
izkopj bērnu tikumisko rīcību
un noteikti attīsta saskarsmes prasmes un iemaņas, kuru apgūšana mūsdienu demokrātisko pārmaiņu pasaulē, kļūst par ikdienas nepieciešamību (1.;131.).
80. gadu beigās un 90.gadu sākumā pedagoģiskajā praksē parādījās psihologu pētījumi (Ē.Ēriksona, Ž.Piažē. M.Montesori, Ļ.Vigotskis, A.Ļeontjevs, S.Rubinšteins u.c.). Tie ir uz bērnu kā personību orientēti pētījumi, kuri ir pretrunā ar līdzšinējo bērnu apmācības organizāciju nodarbībās. Iepriekšminētie autori uzskata, ka bērna personības attīstībā svarīgi ir ievērot viņa vajadzības, intereses, ka katrs bērns ir individualitāte un attīstās atbilstoši savām spējām un psihiskās attīstības līmenim. To nevar nodrošināt nodarbība, kurā visi bērni vienlaicīgi izpilda audzinātājas izvēlētos uzdevumus, un bērns ir tikai viņas izvirzīto mērķu realizētājs. Bērns nodarbībā netiek respektēts kā pieaugušā iedarbības un sadarbības subjekts, viņš nevar izvēlēties uzdevumus vai materiālus, tiek ierobežots laiks darba veikšanai (1.;131.).
Minētie autori par bērna galveno darbības veidu uzskata rotaļu. Padomijas pedagoģijā rotaļa tika pētīta šķirti no bērnu mācīšanas.
60.gados psihologs A.Zaporožecs cenšas humanizēt bērnudārzu mācību procesu. Viņš uzsver, ka rotaļai kā bērna vadošais darbībai jāierāda noteicošā vieta bērna dzīvē, bet šie pētījumi dzīvē neienāk. 70.gados N.Podjakovs veicis pētījumus par to, ka nodarbībās neattīstās bērnu valoda, bērni neuzdod jautājumus, bet uz audzinātājas jautājumiem atbild gandrīz vieni un tie paši bērni. N.Podjakovs secina, ka bērns ir eksperimentators, bet nodarbībās audzinātāja nevar piedāvāt materiālu, lai katrs bērns realizētu savas ieceres un tiktu ievērots viņa individuālās attīstības līmenis.…
