NOBEIGUMS
Iepriekšējās darba nodaļās tika sniegta virkne pierādījumu tam, ka reālisma un neoreālisma tēzes par valstu dabu un starptautisko attiecību sistēmu darbojas arī 21. gadsimta vienpolāras pasaules apstākļos. Pastāv viedoklis, ka reālisma starptautisko attiecību teorija nespēj skaidrot starpvalstu attiecības, jo šobrīd nav novērojami pārējo lielvalstu mēģinājumi balansēt vienīgo pasaules supervaru, kā to paredz šī teorija. Šajā pētījumā tika pierādīts, ka sistēmas hegemona balansēšana nenotiek, jo pārējo valstu spēka potenciāls ir ievērojami mazāks par ASV spēka potenciālu un Vašingtonas izveidotā globālā ekonomiskā sistēma padara līdzsvarošanas mēģinājumus par nesamērīgi dārgu procesu. Valstis kā racionāli aktori apzinās balansēšanas mēģinājumu negatīvās sekas un arī hegemona potenciālie konkurenti darbojas pašreizējā globālā tirgus sistēmā, lai palielinātu savu spēka potenciālu, kamēr varēs izaicināt Vašingtonas kundzību pasaulē.
Bieži ASV hegemonija pasaulē tiek asociēta ar hierarhiju starptautisko attiecību sistēmā. Tādējādi tiek apstrīdēta neoreālisma tēze par starptautisko attiecību sistēmas anarhisko dabu. Hierarhiskas attiecības dažreiz var izpausties ārpolitiskajā arēnā attiecībās starp ASV un mazām valstīm, tomēr katrai valstij ir savas suverēnās intereses, kura tā veido neatkarīgi no citu sistēmas dalībnieku nostājas. Sākotnēji katra valsts ir autonoma savā rīcībā, tomēr spēka samērs pasaulē liek izvērtēt rīcības sekas, tādēļ valstis izvēlas apstākļiem piemērotāko rīcību. Arī 21. gadsimta sākumā uz zemeslodes valda varas attiecības, kuru galvenā iezīme ir viena sistēmas dalībnieka kapacitāte piespiest otru dalībnieku veikt vai neveikt konkrētas darbības starptautiskajā arēnā. Šobrīd šajā procesā visiedarbīgākā ir ekonomiskā vara, jo starptautiskajā sistēmā pastāv būtiski militārās varas pielietošanas ierobežojumi, visbūtiskākais no tiem ir Savienoto Valstu pārspēks.
Tradicionālās bruņošanās sacensības iztrūkumu starptautisko attiecību sistēmā var skaidrot arī ar globālā tirgus ietekmi uz valstu uzvedību. Globālā tirgus ietekmē ekonomiskā vara ir daudz mainīgāka, nekā iepriekšējos gadsimtos, tādēļ valstu spējas nosargāt to ir ierobežotas. Ekonomiskās varas mainīgums valstīm liek vairāk uzmanīties no pastāvīga militārā spēka palielināšanas, kas pieprasa milzīgus tautsaimniecības resursus. 21. gadsimtā nevar eksistēt spēcīga lielvalsts, kas mēģina attīstīt savu tautsaimniecību tikai rēķinoties ar savu iekšējo tirgu un resursiem. Šobrīd sistēmas dalībniekiem, kā nekad iepriekš, ir nepieciešams iesaistīties konkurencē par citu valstu tirgiem un resursiem, lai stiprinātu savas pozīcijas pasaulē.
…
