IEVADS
Saskaroties ar jaunām situācijām redzama skolēnu nevarēšana ātri risināt ekonomiskās, ekoloģiskās, politiskās problēmas. Līdzās tradicionāliem mācību procesa veidiem parādās inovācijas, kuras prasa skolēna darbības un domāšanas stila izmaiņas. Ar pētnieciskās darbības palīdzību ir iespējams attīstīt skolēna spēju veidot inovācijas, jaunus pašu veidotus pētniecības modeļus, mērķtiecīgi veidotu orientāciju uz pētniecisku darbību, skolotāja un skolēna sadarbību mācību procesā. Pēc tradicionālās pieejas skolotāja darbība orientēta uz jaunu zināšanu skaidrošanu, kuri tiek doti skolēnam gatavā veidā, kas domāti, lai skolēns tos saprastu un iegaumētu.
Pētnieciskā darbība ir aktuāla un ir piesaistījusi sabiedrības interesi, jo sabiedrībai vajadzīgi cilvēki, kas spēj analizēt, izprast savu vietu sabiedriskajā dzīvē. Šo procesu skolā veicina skolēnu pētnieciskā darbība, kas attīsta gribu, aktivitāti. Pētnieciskā darbība parādās caur projektu darbiem vai kā atsevišķi elementi apgūstot prasmes un iemaņas mācību procesā skolā.
Darbs veltīts aktuālai problēmai – skolēnu pētnieciskās darbības attīstībai ģeogrāfijas mācību procesā skolā. Izglītības pārmaiņas tiek skatītas ģeogrāfijas mācību priekšmetam attīstoties un veidojoties šodienas skolā Latvijā dažādu pasaules pedagoģisko koncepciju ietekmē. Pusaudžu vecumā var sākt veikt zinātnisko pētniecību un attīstīt skolēnu pētniecisko darbību. Mācību procesā skolā tai ir šādi uzdevumi:
1) sekmēt izziņas metožu apguvi,
2) nodrošināt zināšanu radošu izmantošanu,
3) sekmēt skolēnu zinātkāres attīstību,
4) veidot radošās darbības pieredzi,
5) sekmēt skolēna patstāvības attīstību pētnieciska rakstura uzdevumu risināšanā.
Formulējot iepriekš minētos uzdevumus skolotājs organizē un vada skolēnu izziņas darbību tā, lai viņi patstāvīgi nonāktu līdz problēmas loģiskam risinājumam. Svarīgi ir apgūt pētnieciskā darba paņēmienus, tos piemērojot šodienas vajadzībām, nemitīgi tos papildinot ar jaunāko informāciju, izmantojot praksē, dzīvē, saistīt ģeogrāfijas mācību stundu darbu ar radošu un pētniecisku darbību veidojot skolēnos patstāvīgu un radošu pieeju mācību darbam, attīstot kritisko domāšanu, meklējot jautājuma būtību, ievērojot vecumposmu, pedagoģiski psiholoģiskos faktorus-vajadzības, motīvus, personības īpatnības, pašvērtējumu, saskarsmes spējas, pētnieciskās darbības metodes, posmus, pieeju, veidus, skolēna attīstību un pētnieciskās darbības kritērijus.
Līdz šim pētījumi veikti dažādos aspektos. Rietumeiropā un Amerikā un citur skolēni rosināti pētīt savu apkārtni un pielietot zināšanas savas apkārtnes izzināšanā, Austrumeiropā vairāk darbība saistīta ar personības attīstību. Latvijā redzama abu virzienu ietekme un vēsturiski pirms 1940.gada vairāk dominēja savas tuvākās apkārtnes izpēte, pēc neatkarības atjaunošanas 1990. gadā vairāk caur skolēna personību, jo jūtama 50. gadu padomju skolas ietekme uz izglītības sistēmu kopumā. Autore centusies analizēt abu šo skolu ietekmi un dot savu redzējumu kā šodien skolā varētu attīstīt skolēnu pētniecisko darbību ģeogrāfijas mācību procesā. Galvenā pretruna ir tā, ka it kā ir visas iespējas skolās skolēnus rosināt un sistemātiski sagatavot pētnieciskās darbības veikšanai, bet skolotāji maz ar to nodarbojas, jo tas ir papildus darbs. Tā ka līdz šim nav pievērsta uzmanība pētnieciskai darbībai skolas mācību procesā, nav sakārtots ģeogrāfijas mācību saturs pēc principa no tuvākā uz tālāko, nav pārāk augsta motivācija izmantot pētniecisko darbību tieši no skolotāju puses. Tieši pētnieciskās darbības modeļu pielietošana rosina skolēnus uz pētniecisku darbību. Galvenā problēma ir lauzt esošos ierastos paņēmienus ģeogrāfijas mācību procesa organizēšanā un rosināt skolēnus vairāk izpētīt savas skolas, pilsētas, valsts, tuvāko apkārti, zināmā mērā realizējot principu no tuvākā uz tālāko.
Šai jomā nozīmīgu ieguldījumu devusi G. Ščukina (Щукина Г. 1979.) un Dž. Djuijs (Dewey J. 1922.), Z. Čehlovas (Z. Čehlovas 2000. skolēnu izziņas darbības struktūra un tās komponenti), I. Maslo,( I. Maslo 2005.), I. Žoglas (I. Žoglas 2005. atziņas par skolēnu izziņas darbību), A. Šponas (A. Šponas 2005. mācību un audzināšanas darbības subjektīvo un objektīvo komponentu sakarības skolotāju un skolēnu darbības saskarsmē) ar savām koncepcijām un citi, bet vēl pētīšana pieprasa noskaidrot ar kādu tieši lomu pētnieciskā darbība veikta Latvijas skolās un tieši mācību procesā.
Pētījuma mērķis: pamatskolas skolēnu pētnieciskās darbības attīstības izpēte ģeogrāfijas mācību procesā.
Pētījuma objekts: pamatskolas skolēnu pētnieciskās darbības attīstība ģeogrāfijas mācību procesa ietvaros.
Pētījuma priekšmets: pamatskolas skolēnu pētnieciskās darbības attīstības modelis.
Hipotēze:
Pamatskolas skolēnu pētnieciskā darbība attīstīsies sekmīgi ģeogrāfijas mācību procesā, ja tiks izmantots izstrādātais pētnieciskās darbības attīstības modelis, kurš sastāv no trīs komponentiem:
a)didaktiskais komponents;
b)procesuālais komponents;
c)kriteriālais komponents.
Pētījuma uzdevumi:
1. Izpētīt ģeogrāfijas mācību priekšmeta vēsturisko attīstību.
2. Izanalizēt pamatizglītības standartu ģeogrāfijā un patreizējo situāciju mūsdienu skolā skolēnu pētnieciskās darbības attīstības aspektā.
3. Noteikt metodoloģiskos pamatus skolēnu pētnieciskās darbības attīstības modeļa izstrādāšanai.
4. Izveidot pamatskolas skolēnu pētnieciskās darbības attīstības modeli.
5. Izstrādāt pamatskolas skolēnu pētnieciskās darbības attīstības līmeņu noteikšanas kritērijus un rādītājus ģeogrāfijas mācību procesā.
6. Skolēnu pētnieciskās darbības attīstības modeļa efektivitātes eksperimentālā pārbaude.
PĒTĪJUMA METODES:
Teorētiskās:
• Zinātniskās literatūras analīze:
Zinātnisko pētījumu un eksperimentu metodoloģijā;
Pedagoģijā un psiholoģijā;
Ģeogrāfijā.
Empīriskās:
• Kvalitatīvās:
Tiešā novērošana.
• Kvantitatīvās:
Sakarību pētīšanas metodes:
o Korelāciju analīze;
o Skolotāju aptauja.
Aprakstošās statistikas metodes:
o Centrālās tendences rādītāji (aritmētiskais vidējais, mediāna, moda);
Neparametriskās statistikas metodes:
o Manna-Vitnija U tests.
Pētījuma teorētiskais pamats:
1. Klasiskā pedagoģija, kur pirmsākumi meklējami jau Pestolocija darbos, ka pētījums jāsāk ar tuvāko apkārtni, tad pētot tālāko. Latvijā šīs idejas ir atbalstījis gan K. Dēķēns (kas pēta humāno pieeju pedagoģijā), gan E. Pētersons .
2. Darbības teorijas izpēte balstoties uz G.Ščukinas, A.Ļeontjeva, L. Vigotska, Z. Čehlovas (skolēnu izziņas darbības struktūra un tās komponenti), I. Maslo, I. Žoglas (atziņas par skolēnu izziņas darbību), A. Šponas (mācību un audzināšanas darbības subjektīvo un objektīvo komponentu sakarības skolotāju un skolēnu darbības saskarsmē) koncepcijām.
3. Reformpedagoģijas koncepcijas: Dž.Djūijs, M.Montesori, D. Pētersons, Ā. Distervēgs, ģeogrāfijā J.Greste, V.L.Bārtlets, B.Koks, J.Fiens, P.Vilsons.
4. Vecumposma attīstības psiholoģijas koncepcijas par pusaudža motivāciju un attīstības īpatnībām: I. Kraukle, M. Džeimss, E. Borisovs, L. Božoviča.
Pētījums veidojusies no 1995. līdz 2008. gadam:
EKSPERIMENTĀLĀ BĀZE: Āgenskalna Valsts ģimnāzijas 53 skolēni (eksperimentālā grupa) un 3. vidusskolas (kontrolgrupas skolēni) 52, kopā 105 7. klašu skolēni un 51 skolotāji.
Eksperimenta periods: 2004/05.st.g.
Aprobācijā piedalās -105 skolēni. Skolēni, kuri iesaistījās pētnieciskajā darbībā, ātrāk reaģē uz jaunievedumiem, drosmīgāk un rezultatīvāk ievieš jauno pedagoģiskajā praksē.
…
