Sociālo mājokļu politikas attīstība Latvijā kopš 1996.gada

Politiskās darba kārtības veidošanas teorija

Politiskā darba kārtība ir jautājumu, problēmu loks (saraksts), kas ir paredzēti izskatīšanai valdībā, no latīņu valodas – lietas, kuras ir darāmas. Tās veidošana ir viens no pašiem nozīmīgākajiem politiskajiem procesiem. Darba kārtība norāda uz valdības prioritāšu sarakstā esošajiem jautājumiem, uz tiem, kuri tiks risināti pirmām kārtām, kuri otrām kārtām un kuri pagaidām vispār nav iekļauti šajā valdības dienas darba kārtībā.
Pastāv vairākas politiskās darba kārtības veidošanas teorijas. Šajā darbā izvēlējos apskatīt darba kārtības veidošanas teoriju krīzes apstākļos.
Skaidrojot krīzes jēdzienu, jāsaka, ka tas ir izšķirošs pavērsiens, sarežģīts vai bīstams stāvoklis, kas prasa izšķirošu lēmumu. Krīze bieži tiek interpretēta arī kā pamats politiskām pārmaiņām. Daudzas teorijas apvieno sevī gan krīzes apstākļus, gan politiskās izmaiņas. Šajā darbā apskatīšu pētnieku M.Grindle un J.Thomas darba kārtības veidošanas teoriju krīzes apstākļos. Bet pirms tam nedaudz ieskatoties citu autoru pieejām redzams, ka, piemēram, šķiru analītiskā modeļa pārstāvji uzskata, ka krīzes situācija dod lēmumu pieņēmējiem lielāku neatkarību no citiem sociālajiem aktieriem ietekmēt dominējošās sociālās šķiras varu un intereses. Sabiedriskās izvēles teorētiķiem krīze ir vienreizēja iespēja, lai izvirzītu, piemēram, tik plašus jautājumus kā nacionālās intereses. Birokrātiskā politikas pieeja krīzi uztver kā apstākļus, kas bieži vien izceļ „birokrātiskās spēles”, kur runa iet par birokrātiskā aparāta likmēm un esošajām iespējām. Savukārt valsts pieejas teorētiķiem krīze ir iespēja valsts elitēm definēt jaunas stratēģijas galveno attīstības problēmu risināšanai un aktīvi iesaistīties reformu realizēšanā. Tātad redzams, ka kopsummā krīze visās šajās pieejās ir brīdis vai iespēja, lai ieviestu nozīmīgas pārmaiņas sabiedriskajā kārtībā.

…