KOPSAVILKUMS
Rakstot darbu par speciālās procesuālās aizsardzības institūtu kriminālprocesā, autore ir izpētījusi šī jautājuma regulējumu Latvijā, Krievijā, Vācijā un ASV. Tika aplūkots šo valstu normatīvais regulējums un dažādu pētnieku viedoklis, analizēta teorētiskā izpratne un procesuālā piemērošanas kārtība. Tiesību aktu un prakses liecinieku aizsardzības jomā situācijas analīze apstiprināja, ka ir visaptveroša priekšstata trūkums par līdz šim sasniegto, trūkst datu un analīzes, lai varētu izteikt konkrētus apgalvojumus, datu trūkums, galvenokārt, ir informācijas konfidenciālā rakstura dēļ.
Pētījuma rezultātā autore izvirza šādus priekšlikumus speciālās procesuālās aizsardzības regulējuma uzlabošanai Latvijā:
1. Papildināt Kriminālprocesa likuma 57.panta 1.daļu, kurā ir paredzētas pārsūdzības iespējas (pie kuras amatpersonas konkrētajā brīdī ir jāvēršas), ar 6.punktu – „procesa virzītāja lēmumu par atteikšanos personai piešķirt speciāli aizsargājamas personas statusu – (pārsūdz) ģenerālprokuroram”. Šāda norma sniegtu personām iespēju uzreiz, kad procesa virzītājs ir atteicies piešķirt šo statusu, ar lūgumu vērsties pie ģenerālprokurora.
2. Papildināt Kriminālprocesa likuma 290.panta 1.daļu ar 4.punktu – „personai, kuras rīcības dēļ nav iespējams turpināt speciālās procesuālās aizsardzības pasākumus, piemērot procesuālo sodu – atmaksāt valstij visus izdevumus, kuri radušies, nodrošinot personai speciālo aizsardzību”. Šāda norma disciplinētu aizsargājamo personu un pasargātu no liekas aizsardzības pārtraukšanas un liekiem, nepamatotiem izdevumiem no valsts budžeta.
3. Papildināt Krimināllikuma 305.panta 1.daļas sankcijas daļu ar tekstu – „kā arī atstādināt šādas personas no dienesta un iespēju turpmāk veikt līdzīga rakstura pienākumus”. Šāds nosacījums izslēgtu iespēju, ka persona, kura izpaudusi jebkādu informāciju, turpmāk varētu tikt saistīta ar speciālās procesuālās aizsardzības pasākumu veikšanu.
4. Nepieciešams izveidot papildus tiesas sēžu zāles, kuras būtu aprīkotas ar blakus telpu aizsargājamai personai, lai tiesas sēdes laikā, sniedzot liecību, šī persona atrastos atsevišķi no apsūdzētā un citiem klātesošajiem. Šobrīd Latvijā ir tikai viena šāda zāle Augstākajā tiesā, kuru nepieciešamības gadījumos izmanto arī Apgabaltiesa. Vienas zāles izmantošana apgrūtina darbu tiesu darbiniekiem un var radīt rindas, līdz ar to nākas atlikt iztiesāšanu. Vienīgās tehnoloģijas, kas ir pieejamas lielākajā daļā Apgabaltiesas tiesas sēžu zālēs ir videokonferences tehnika.
…
