Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk – Satversmes) 96.pants paredz ikvienas personas tiesības uz privāto dzīvi, kā arī mājokļa un korespondences neaizskaramību. Šādas cilvēka tiesības ir nostiprinātas arī Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijā1, kā arī daudzu citu valstu konstitūcijās. Savukārt Satversmes 116.pantā ir noteiktas tās cilvēka pamattiesības un pamatbrīvības, kuras ir iespējams ierobežot likumā noteiktos gadījumos konkrētu valstiski svarīgu mērķu sasniegšanas vārdā. Šajā pantā ir atrodama norāde, ka arī tiesības uz privātās dzīves un korespondences neaizskaramību, ko garantē Satversmes 96.pants, var tikt ierobežotas.
Lai gan neiejaukšanās personas privātajā dzīvē ir viena no demokrātiskas sabiedrības pamatvērtībām, tomēr arī personas tiesībām uz privātās dzīves neaizskaramību sabiedrībā likums uzliek zināmas robežas. Tas ir atzīts gan iepriekš minētajos dokumentos, gan arī Apvienoto Nāciju Organizācijas Cilvēktiesību deklarācijā2, gan Paktā par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām3 un citur.
Viens no demokrātiskas valsts pamatprincipiem ir tas, ka jebkuram cilvēkam ir tiesības uz savu interešu aizsardzību tiesā un pieejamību tiesai kā tādu. To paredz arī Satversme un Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 6.pants – tiesības uz lietas taisnīgu izskatīšanu.
Viena no tiesību jomām, kurās cilvēktiesības var tikt būtiski ierobežotas, ir kriminālprocesa tiesības. Šajā maģistra darbā tiks runāts par personu tiesību uz privātās dzīves neaizskaramību un korespondences brīvības ierobežojumiem, kuri var tikt realizēti kriminālprocesa ietvaros, proti, veicot darbības, kuras ir regulētas Latvijas Kriminālprocesa likuma 11.nodaļā, un tiek sauktas par sevišķā veidā veicamām jeb speciālajām izmeklēšanas darbībām.
Ņemot vērā, ka Latvijas Kriminālprocesa likums stājās spēkā tikai 2005.gada 21.aprīlī, un iepriekš spēkā esošajā Kriminālprocesa kodeksā šādas sevišķā veidā veicamas izmeklēšanas darbības paredzētas nebija, tad lielākā daļa šo darbību, kas regulētas Latvijas Kriminālprocesa likuma 11.nodaļā, iepriekš Latvijas kriminālprocesa tiesībās pazīstamas nebija. Līdz ar to tās ir uzskatāmas par būtisku novitāti. Izņēmums varētu būt vienīgi korespondences kontrole, kura Kriminālprocesa kodeksā bija paredzēta kā viena no izmeklēšanas darbībām, paredzot īpašus nosacījumus, kas ir jāņem vērā veicot šo darbību. Tuvāk par to tiks stāstīts šī maģistra darba otrajā nodaļā.
Kā iepriekš minēts, speciālo izmeklēšanas darbību jēdziens un regulējums Latvijas kriminālprocesa tiesībās ir jauns, līdz ar to arī samērā maz pētīts. Publikācijas par minēto tematu ir laiduši klajā tikai atsevišķi krimināltiesību un kriminālistikas speciālisti vai studenti. Tādējādi pašlaik prakse speciālo izmeklēšanas darbību piemērošanā vēl ir sākuma stadijā. Līdz ar to arī daudz pētāma un izzināma.
Nav arī noslēpums, ka plašsaziņas līdzekļos pēdējā laikā bieži vien ir pieminēti dažādi gadījumi, kuri saistīti, piemēram, ar telefona sarunu noklausīšanos, kuras legalitāte tiek apstrīdēta, vai arī personu provokācijas mēģinājumiem, jo sevišķi tādās lietās, kuras ir saistītas ar korupciju un kukuļdošanu. Tomēr šādi piemēri no plašsaziņas līdzekļiem darbā netiks vērtēti, ņemot vērā speciālo izmeklēšanas darbību sevišķo veikšanas veidu, kā arī to, ka lielākoties visi materiāli, kas ar šādiem gadījumiem saistīti, ir ierobežotas pieejamības informācija, un plašākai sabiedrības daļai nav pieejami. Līdz ar to, lai izvairītos no neprecīziem vērtējumiem, kuri balstīti uz trūcīgo ziņu apjomu par šiem gadījumiem, tie vērtēti netiks.…
