Ar teātra izrādēm ir salīdzinātas muzeja ekspozīcijas un izstādes- priekšmeti ir kā personāži, un to izvietojuma vislabākā varianta meklēšana kā izrāžu mēģinājumi.1 Izstādēm var būt ievads, sarežģījums, kulminācija, atrisinājums.2 Epizodes tajās grupētas tā, lai radītu arvien jaunus, negaidītus iespaidus. Var runāt arī par teatrālo muzejos, saprotot ar to mākslīgā un neīstā dominēšanu pār īstu muzeja priekšmetu.
Taču šajā darbā teatralizācija nozīmē teātra metožu pielietošanu muzeja darbā, un tieši to metožu, kas saistītas ar tēlošanu, iejušanos kādā lomā. Jo teātris ir mākslas veids, kura pamatā ir mākslas tēla radīšana, aktierim tēlojot skatītāja acu priekšā- ja vien tas nav notikums, kas pilnībā iesaista publiku.
Muzeji lieto teātra metodes komunikācijai ar apmeklētājiem- izglītojot un izklaidējot. Tās ir vēl viens veids blakus anotācijām, gida stāstījumam u.c. līdzekļiem, kas muzejos papildina eksponātus. Minētie mērķi, protams, neizslēdz, ka muzejā nevar tapt izrādes, kas ir mākslinieciski vērtīgas.
Muzejs ir tikai viena no sfērām, kurā teatralizācija tiek izmantota kā līdzeklis. Tas noticis arī senāk, piemēram, reliģijā - viduslaiku mistērijās, kuru galvenais uzdevums bija iepazīstināt publiku ar evaņģēlija notikumiem. Tas notiek pedagoģijā, reklāmas pasākumos, politiskās demonstrācijās, visdažādākajos svētkos, šovos, ēdināšanas iestādēs, psihoterapijā utt.
Teatralizāciju var skatīt arī postmodernisma kontekstā- tam raksturīga skaidras robežas izzušana starp daudz ko: tautībām, mākslu un dzīvi, mākslas veidiem, dažādām kultūras sfērām utt. Arī muzejs un teātris reizēm apvieno savas metodes. Muzejos tas saistīts ar tendenci, kas sākās jau 20.gs. 60.- 70. gados3- akcentēt komunikatīvo funkciju. Tas ietver arī komunikācijas veidu dažādošanu. Ņujorkā pat pastāv “Starptautiskā muzeja teātra apvienība.”4
Arī Latvijas muzeji izmantojuši teātra metodes, piemēram, Kara muzejs, Vēstures muzejs, Rīgas vēstures un kuģniecības muzejs, Cēsu vēstures un mākslas muzejs, Āraišu ezerpils, Jaunpils muzejs, Talsu novada muzejs, J.Akurātera muzejs, Dabas muzejs un vairāki citi. Pagaidām nezinu, vai ir jau tapis kāds pētījums latviešu valodā, kas būtu tieši par teatralizāciju muzejos.
Maģistra darba galvenais nolūks bija pētīt teatralizācijas kā komunikācijas veida specifiku muzejos un teatralizācijas veidus, līdz ar to izzinot cilvēku teatralizētās izpausmes jeb teātri šī vārda plašākajā nozīmē, nesaistot to ar teātra celtni un institūciju.
Maģistra darbam ir divas galvenās nodaļas. Pirmā un plašākā ir par gadījumiem, kad muzejs “atrod” un izmanto teātri, t.i., par to, kāpēc muzejos parādās teatralizācija un kā tā izpaužas.
Otrā nodaļa ir par to, kā teātris “atrod” muzeju. Šeit galvenā ir pati izrāde kā mākslas darbs, mērķis tai ir galvenokārt māksliniecisks. Apskatīti dažādi iemesli, kādēļ teātru uzvedumi tiek spēlēti ārpus teātra ēkas un arī muzejiskā vidē.
Teorētisko literatūru meklēju divos virzienos: muzeju komunikācija, it īpaši izglītojošais darbs, un pagātnes interpretācija. Divās grāmatās par pagātnes interpretāciju5 teatralizācija muzejos bija skatīta nedaudz un tieši izklaides aspektā. Vairāk literatūru izdevās atrast par izglītošanu, taču arī tajā par teatralizāciju bija maz. Muzejos pielietoto teātra metožu klasifikāciju izlasīju grāmatā “Using Museums as an Educational Resource.”6 Vienīgā no izmantotajām grāmatām, kuras viss saturs attiecas uz teātra metožu izmantošanu muzeja darbā, ir “Pioneer Journeys: Drama in Museums.”7 Tajā apskatītas ASV muzeju- gan mākslas, gan vēstures- pedagoģiskās programmas, kurās lietotas teātra metodes. Rakstot par publikas iesaistīšanu un vides teātri, nedaudz izmantoju R.Šehnera8 pētījumus teātra teorijā. Fakti, kas doti kā piemēri, ņemti no publikācijām presē, no vairāku Latvijas muzeju muzejpedagoģisko programmu dokumentācijas,9 kā arī no pašas redzētā.
Vispirms runāšu par to, kāpēc muzejos parādās teatralizācija. Ekspozīciju veidotāji atlasa un eksponē priekšmetus, kas ietver viņu iecerēto vēstījumu par kultūras un dabas procesiem. Taču muzeja apmeklētājiem par eksponātiem bieži nav speciālu zināšanu. Lai saprastu muzealizēto priekšmetu nozīmi, ekspozīciju veidotāji ar dažādiem līdzekļiem- nereti arī ar teātra metodēm- tos interpretē.
Interpretāciju var definēt šādi:
“Interpretācija padara kaut ko saprotamu vai piešķir kaut kam īpašu nozīmi. Interpretācijai ir trīs galvenās nozīmes. Tās ir:
1)izskaidrot;
2)iztulkot (piemēram, no vienas valodas citā);
3)izpildīt vai izrādīt atkarībā no interpretētāja mākslinieciskās izpratnes (..).
Uz muzeoloģisko interpretācijas nozīmi visvairāk attiecas objektu un pētnieciskā darba rezultātu izskaidrošana vai tulkošana “valodā”, kuru apmeklētājs var saprast. 1 ”
Uz teatralizāciju muzejos attiecas visas trīs interpretācijas nozīmes.
Interpretācija šajā shēmā parādās:
attiecībā uz vēstījuma, nosūtītāja un kanālu saistību- vēstījumu nosūtītājs interpretē ar dažādu kanālu palīdzību;
tālāk to interpretē saņēmējs;
nosūtītājs interpretē informācijas saņēmēja atbildi;
pašu kanālu ietvaros- muzeja priekšmets, būdams viens no kanāliem, arī jāinterpretē ar saņēmējam saprotamu kanālu jeb mēdiju palīdzību. Muzeja priekšmets muzejā ir primārais kanāls, un tas tiek interpretēts ar sekundārajiem kanāliem.1
Informācijas nodošanas sekundāros kanālus var iedalīt:
teksts (gids, audiogids, lekcijas, anotācijas, visdažādākie iespieddarbi u.c.);
zīmējumi, fotogrāfijas, shēmas u.c. attēli;
trīsdimensionālas figūras un to vide (reālistiskas un dažādās pakāpēs stilizētas; gan reālā, gan nereālā izmērā);
filmas un dažādas teatralizētas aktivitātes (jeb teatralizētas norises vai darbības). Var lietot arī jēdzienus teatralizācija, teātra metožu jeb tehniku pielietošana. Mēdz nošķirt teatralizētas
darbības, kas ir orientētas uz izrādīšanu publikai jeb teātri.2 Tās var būt arī kā apmeklētāju nodarbību rezultāts.3 Lai atšķirtu šo jēdzienu no tā teātra, ko parasti saista ar teātra institūciju, šeit varētu lietot nosaukumu “teatralizēti demonstrējumi”. Tās paveids ir teatralizēta ekskursija- kad gids iejuties kādā tēlā, taču vairāk tiek stāstīts nekā rādīts.
nodarbības, kurās pats galvenais ir process un kurās apmeklētāji mijiedarbojas ar tēlotājiem muzejā un/vai iejūtas kādā lomā. Šādu nodarbību apzīmēšanai angļu valodā lietoti termini “drama”4 un “simulation.”5 Latviski varētu teikt “teatralizētas nodarbības.”
Skaidrs ir tas, ka šie mēdiji ir savstarpēji saistīti: teatralizācija un filmas bieži ietver tekstu, attēlus, arī figūras, ja tas ir leļļu teātris utt.
Abus teatralizācijas veidus nevar pilnībā nošķirt, jo teatralizēti demonstrējumi var ietvert mijiedarbi ar publiku.
Katrā muzejā var būt gan tikai viens no vēstījuma nodošanas sekundārajiem mēdijiem, gan vairāki. Tie var būt dažādās proporcijās attiecībā gan pret muzeja priekšmetu, gan cits pret citu. Arī teatralizācijas loma var būt dažāda, sākot no galvenā interpretācijas līdzekļa muzejā līdz tās retai izmantošanai muzeja pasākumos vai neizmantošanai vispār.…
